13709-11
Tautas kala svina dzirnas
Aiz kalniņa lejiņâ,
Tie gribeja mūs' māsiņu
Paslepeni maldinàt.
Tas būs nieki, tautu dēlis,
Jutìs mani bāleniņi.
Tīšam jāju svētu rītu
Sav' māsiņu apraudzìt.
Es atradu sav' māsiņu
Svētu rītu maldinam.
Ar dusmàm neredzeju,
Kur piesēju kumeliņu.
Maurâ dūru zobeniņu,
Tur sien' savu kumeliņu.
Dievs palīdz, man' māsiņ,
Kas tev lika, ko tu mal?
-Paldies, manu bāleniņu,
Tautas lika, tad es malu.
-Pušam šķēlu liepas milnu
Deviņiem gabaliem.
Nākat, tautas, raugaties,
Brālits skalda dzirnatiņas.
Drīz gribeju znotu vilkt
Par asaju zobeniņu,
Maģķenit apdomaju,
Kas māsai maizi dos,
Kas māsai maizi dos
Par vaiņaga ņēmumiņu.

26541-5
Gan pazinu brāļa sētu,
I tumsâ dagājuse:
Pie vārtiem(i) ozoliņis
Maztitiem zariņiem.
Tur dziedaja sīki putni
Pilni zari, pazarites,
Strazdiņš dzied virsùnê,
Lakstigala pazarê.
Strazdiņš saka dziedadamis:
Kas tur brauc? zeme rīb.
Tur atbrauca ta māsiņa,
Kura tāļu tautiņâs.
Piebraukusi pie vārtiem,
Sauc bāliņu vārtu vērt.
Bāliņš vārtu neatvēra,
Atver āru lakstigala.
Iznāk divi bāleliņi,
Kà kundziņi zābakôs;
Iznāk brāļu līgaviņas,
Kà ieviņas ziededamas;
Iznāk veca māmuliņa,
Zīdautiņu rakstidama,
Zīdautiņu rakstidama,
Asariņas slaucidama.
-Ai, tu manu mīļu bērnu,
Kà tu tiki šâi zemê?
Vaj vējiņis tev' atpūta,
Vai ūdens atlīgoja?
Ne vējiņis man' atpūta,
Ne ūdens atlīgoja:
Tautu dēla kumeliņi,
Rakstitàs kamaniņas.

13245-5
No jūriņas izpeldeja
Div' dzelteni kumeliņi;
Vienam bija zelta segli,
Otram zelta iemauktiņi,
Kam tie zelta segli bija,
Tam es kāpu mugurâ;
Kam tie zelta iemauktiņi,
To pie rokas dancinaju.
Jāj' pie meitu māmulites.
Meitu māte istab' slauka.
Labdien, labdien, meitu māte!
Ko tàs tavas meitas dara?
-Manas meitas kambarî,
Visas vienu darbu dara.
Ej, puisiti istabâ,
Sēdies galda galiņâ.
-Sēdu, sēdu, gaidu, gaidu,
Nevar' goda sagaidìt.
Ceļos es no galda gala,
Iem' raudzìt kambarî.
Saimenieces meitas guļ
Vakareju gulejumu.
Dod, māmiņa, man meitiņu,
Es māceju guldinàt
Vakarôs vēlu, vēlu,
Rītiņôs agri, agri
Rītiņôs agri, agri
Ar ābeļu rīkstitèm.

34043-19
Zirgi zviedz, Jodi brauc
Tumšajâ naksniņâ;
Upe tek dzirkstidama,
Es stāveju maliņâ,
Es stāveju maliņâ
Ar aso zobentiņu,
Ar aso zobentiņu
Jodu mātes gaididams.
Es sacirtu Jodu māti
Deviņiemi gabaliem,
Man apskrēja brūni svārki
Ar tām Jodu asinim.
Es tev lūdzu, mīļà Laime,
Kur es viņus izskalošu?
-Meklè tādu ezeriņu
Deviņàmi iztekàm.
-Es tev lūdzu, mīļà Laime,
Kur es viņus izkaltešu?
-Meklè tādu ozoliņu
Deviņiemi žuburiem.
-Es tev lūdzu, mīļà Laime,
Kur es viņus sarullešu?
-Meklè tādu ruļļa koku
Deviņiemi vilcejiem.
-Es tev lūdzu, mīļà Laime,
Kur es viņus paglabašu?
-Meklè tādu šķirsta vāku
Deviņàmi atslēgàm.

30894-6
Piekususi, nevar' vairs,
Sav' bāliņu mekledama.
Rītâ agri kalnâ kāpšu
Ķēniņam roku dot.
Kà uzkāpu, ta paliku,
Zemê tikt nevareju.
No ta kalna es redzeju
Trīs zvejniekus zvejojam.
Jūrmalnieki bālulini,
Redzejat man bālìnu?
-Ai, vidzemes zeltenites,
Tāds guļ jūŗas dibenâ.
Olas viņa vaigu grauze,
Vilnits matus purinaja.
-Jūrmalnieki bālulini,
Velkat viņu malinâ.
-Ak, Vidzemes zeltenites,
Ko soliet par vilkumu?
-Vienam došu linu kreklu,
Otram zīžu nēznociņu;
Trešajam nevareju,
Tam es pati piederešu,
Ne vienam, ne otram,
Kà pašam stūrmanim.
Sturmanits gudris vīrs,
Tas māk laivu zēģelèt
Pa vējam, pretim vēju,
Ka tas griežàs grozamu
Preti savam ienaidniekam.

34040-0
Dabuj' vienu brūnu pupu,
Iestādiju kalniņâ,
Iestādiju kalniņâ
Pašâ kalna galiņâ.
Ta izauga liela gara
Līdz pašàm debesìm.
Es uzkāpu debesîs
Pa tiem pupas zariņim.
Tur satiku Dieva dēlu
Kumeliņu seglojam.
Labrīt, labrīt, Dieva dēls!
Vaj redzeji tēv' ar māti?
- Tēvs ar māti Vāczemê
Dēliņam kāzas dzer.
- Labrīt, labrīt, tēvs ar māti!
Kam man' mazu atstājiet?
- Ņem, dēliņ, gudru galvu,
Veca vīra padomiņu,
Kaldin' asu zobeniņu
Deviņiem žuburiem.
- Kur tas tāds kalejiņš,
Kas to tādu kaldinàs?
Rìgâ pirku, naudu devu,
Vāczemê kaldinaju.
Es nocirtu Prūšam galvu
Ar to asu zobeniņu.
Prūšu meitas gauži raud,
Galviņâ lūkodamas.
"Še guļ manis arajiņis,
Mans maizites devejiņš!"

33638-5
Puisits lūdza tautu meitu,
Kur naksniņu pavadìt,
Kur naksniņu pavadìt,
Kur miedziņu pārgulèt.
-Gul' tu zirgu stallitî,
Es telišu laiderî,
Kad rītâ gaisma nāks,
Gan mēs abi tiksimies:
Es iekš' siena telitèm
Tavâ zirgu stallitî.-
Savâ zirgu stallitî
Lūdz viņš vietu pataisìt.
Es pataisu siena vietu.
Lūdz viņš baltu paladziņ'.
Es uzklāju paladziņu.
Lūdz viņš zilas villenites.
Es uzklāju villeniti.
Lūdz man' pašu klāt gulèt.
Es pie viņa piegulos,
Kà lapiņa drebedama.
Tas nebija stundas laika,
Sāk ar naudu lielities:
Še,māsiņ,zelta nauda,
Še tīrais sudrabiņš!
Labak redzu zelta naudu
Ugunî sadegot,
Ne kà savu vainadziņu
Bez godiņa novalkaju.

5037-4
Man pazuda (pagaisa) raibuliņa
Miglainâ (Miglotâ) rītiņâ.
Izstaigaju niedru purvi,
Raibuliņas mekledama.
Niedru purva maliņâ
Trīs sudraba avotiņi.
Pirmâ dzēra govis, vērši,
Otrâ bēri kumeliņi,
Tâi trešâ avotâ
Div' meitiņas velejàs.
Oša beņķis, liepu vāle,
Velè zīda nēzdaudziņus.
Tàs sacija, veledamas:
Kur mēs viņus kaltesim?
Tâi kokâ kaltesim,
Kur deviņi vēji pūš,
Kur deviņi vēji pūš,
Kur deviņas saules spīd.
Tur jāj divi Dieva dēli
Ik rītiņa slaucities.
Slaucidamies tà sacija:
Kādu laimi vēlesim?
Kādu laimi vēlesim
Tai nabaga bārenei?
Tādu laimi vēlesim:
Bārenei tautàs iet,
Bārenei tautàs iet,
Simtiem dzīt govis, vēršus,
Simtiem dzīt govis, vēršus,
Simtiem bērus kumeliņus.

13250-27
Kur tu iesi, bāluliņ,
Vakarâ kājas āvis?
(Zābakôs apģērbies?)
-Ak, māsiņa, nevaicà,
Atved manu kumeliņu.
-Kur tu jāsi, bāluliņ,
Kumeliņu atvedis?
-Ak, māsiņa, nevaicà,
Seglo manu kumeliņu.
-Kur tu jāsi, bāluliņ,
Kumeliņu apseglojs?
-Ak, es jāšu tāļu ceļu,
Ciema meitas aplūkot.
-Kam tu jāsi, bāluliņ,
Ciema meitas aplūkot?
-Ak, māsiņa, nevaicà,
Atveŗ manim vaŗa vārtus.
Nu uzkāpu kumeliņu,
Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa!
Nu es jāju uz celiņu,
Nu ieraugu zaļu birzi,
Nu piejāju zaļu birzi,
Griežu šautru pillu sauj'.
Nu aizjāju zaļu birzi,
Nu ieraugu augstu kalnu;
Augstu kalnu pārjājis,
Nu ieraugu mazu ciemu.
Tur iztek trīs melli suņi,
Sviežu šautru sētmalî.
Sabīstàs tie ciema suņi,
Sāk suniši lādinàt.
Jau pajāju lielu ceļu,
Nu ieraugu lielu ciemu.
Nu piejāju lielu ciemu,
Iztek man trīs zeltenites.
Divi mani pašu vede,
Treša manu kumeliņu;
Ieved mani istabâ,
Kumeliņu stallitê.
Pieceļ manim liepu galdu,
Uzklāj baltu galdautiņ';
Uzklājuši galdautiņu,
Uzliek manim sāl' un maiz'.
Nu es iešu lūkoties,
Ko tàs ciemu meitas dara.
Viena vērpe, otra ade,
Treša zīdi šķeterè.
Dod man, māmiņ, to meitiņu,
Kas to zīdi šķeterè;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani apraksiet,
Kad nomiršu bēdiņâs?
Raksim rožu dārziņâ
Apakš rožu lapiņàm.
Tur uzauge daiļas rozes
Mana kapa galiņâ,
Tur teceja ciemu meitas
Svētku rītâ puškoties.

13245-7
Sen dzirdeju ciemiņôsi
Augam daiļu mātes meitu,
Augam daiļu mātes meitu,
Ne pie viena neejam.
Tīšam jāju proves dēļ,
Nāks meitiņa, vaj nenāks?
Nāks meitiņa, vaj nenāks,
Dos māmiņa, vaj nedos?
Ne pie vārtiem nepiejāju,
Sāk suniši sīvi riet.
Piesien' savu kumeliņu,
Eimu tautas istabâ.
Kad iegāju istabâ,
Ronu vecu māmuliņu,
Ronu vecu māmuliņu
Slaukam tautas istabiņu.
Kur, māmiņa, tavas meitas,
Pati slauki istabiņu?
-Manas meitas kambarî,
Raksta zīda nēzdaudziņu.
Ej, puisiti, sēd' aiz galda,
Gaid' ar godu izejam.
-Sēžu, sēžu, gaidu godu,
Nevar' goda sagaidìt.
Eimu pats kambarî
Raudzìt zīda rakstitaju.
Atron' zīda rakstitaju
Vakareju gulumiņu.
Dod, māmiņa, man meitiņu,
Es meitiņu nemānešu;
Es meitiņu guldinašu
Ar ābeļu rīkstitèm.