13250-27
Kur tu iesi, bāluliņ,
Vakarâ kājas āvis?
(Zābakôs apģērbies?)
-Ak, māsiņa, nevaicà,
Atved manu kumeliņu.
-Kur tu jāsi, bāluliņ,
Kumeliņu atvedis?
-Ak, māsiņa, nevaicà,
Seglo manu kumeliņu.
-Kur tu jāsi, bāluliņ,
Kumeliņu apseglojs?
-Ak, es jāšu tāļu ceļu,
Ciema meitas aplūkot.
-Kam tu jāsi, bāluliņ,
Ciema meitas aplūkot?
-Ak, māsiņa, nevaicà,
Atveŗ manim vaŗa vārtus.
Nu uzkāpu kumeliņu,
Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa!
Nu es jāju uz celiņu,
Nu ieraugu zaļu birzi,
Nu piejāju zaļu birzi,
Griežu šautru pillu sauj'.
Nu aizjāju zaļu birzi,
Nu ieraugu augstu kalnu;
Augstu kalnu pārjājis,
Nu ieraugu mazu ciemu.
Tur iztek trīs melli suņi,
Sviežu šautru sētmalî.
Sabīstàs tie ciema suņi,
Sāk suniši lādinàt.
Jau pajāju lielu ceļu,
Nu ieraugu lielu ciemu.
Nu piejāju lielu ciemu,
Iztek man trīs zeltenites.
Divi mani pašu vede,
Treša manu kumeliņu;
Ieved mani istabâ,
Kumeliņu stallitê.
Pieceļ manim liepu galdu,
Uzklāj baltu galdautiņ';
Uzklājuši galdautiņu,
Uzliek manim sāl' un maiz'.
Nu es iešu lūkoties,
Ko tàs ciemu meitas dara.
Viena vērpe, otra ade,
Treša zīdi šķeterè.
Dod man, māmiņ, to meitiņu,
Kas to zīdi šķeterè;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani apraksiet,
Kad nomiršu bēdiņâs?
Raksim rožu dārziņâ
Apakš rožu lapiņàm.
Tur uzauge daiļas rozes
Mana kapa galiņâ,
Tur teceja ciemu meitas
Svētku rītâ puškoties.