26541-17
Simtiņš zaļu ozoliņu
Pie bāliņu nama duru.
Ikkatrâ ozolâ
Strazdiņš dzied galiņâ,
Strazdiņš dzied galiņâ,
Lakstigala pazarês.
Sak' strazdiņis dziedadamis:
Kas tur brauc? zeme rīb.
Brauc deviņu brāļu māsa
Ar deviņi kumeliņi.
Pie vārtiem piebraukuse,
Sauc strazdiņu vārtus celt.
Strazdiņš vārtus neatcēla,
Atceļ pate brāļu māsa.
Atcēluse vara vārtus,
Iebrauc brāļu sētiņâ.
Iebraukuse sētiņâ,
Sasit rokas plaukstiņâs,
Sasit rokas plaukstiņâs,
Lai skan zelta gredzeniņi,
Lai skan zelta gredzeniņi,
Lai izdzirda bāleliņi.
Iztek divi bāleliņi,
Kà ozoli zaļodami,
Saņem māsas kumeliņus,
Ved ozola stallitî.
Iztek divas jaunas māršas,
Kà rozites ziededamas.
Viena mārša durvis vēra,
Otra ņēma villaniti.
Pate māte krēslu cēla,
Veselibu vaicadama:
Kà, meitiņa, tev klājàs,
Kà līdz šim padzīvoji,
Kà līdz šim padzīvoji,
Tautiņâs aizgājuse?
-Bāliņam tīra maize,
Vēl tīraka tautiņâm;
Pie bāliņa mīļa dzīve,
Pie tautieša vēl mīļaka.

30566-0
Rītu braukšu siliņâ,
Kur lielàs apses aug.
Gribu vienu apsi cirst,
Bail, ka mežkungs neķīlà.
Vai, vai, vai man' dieniņ',
Bail, ka mežkungs neķīlà!
Sieva mani saskubina:
Brauc, vīriņ, labi ies!
Trinu savu lielo cirvi,
Jūdzu ķēvi ragavâs,
Jūdzu ķēvi ragavâs,
Brauc' uz mežu svilpodams.
Cērtu apsi šņiku šņaku,
Krīt apsite skanedama.
Atskatos atpakaļi,
Mežkungs ķēvit' noķiņķejis.
Vai, vai, vai, man' dieniņ',
Mežkungs ķēvit noķiņķejis!
Viņš uz muižu svilpodams,
Es uz māju raudadams.
Sieva mana pretim nāk:
Vīriņ, mīļais, kas tev kait?
Vai, vai, vai man' dieniņ'!
Vīriņ maiļais, kas tev kait?
Klusi, bāba, turi muti,
Pate mani skubinaji.
Kamēr es apsi cirtu,
Mežkungs ķēvit' noķīlajis.
Vai, vai, vai man' dieniņ',
Mežkungs ķēvit' noķīlajis!
Kuš, vīriņ, nebēdà,
Vēl mums zostiņ' kūtiņâ.
Bāz zostiņu kulitê,
Aiznes rītu mežkungam.
Vai, vai, vai man' dieniņ',
Aiznes rītu mežkungam.
Bāžu zosi kulitê,
Eim' uz muižu svilpodams.
Labu rītu, namiķiti!
Vaj mežkungs piecēlies?
Vai, vai, vai man' dieniņ',
Vaj mežkungs piecēlies?
"Paldies, paldies, apšu zagli,
Sen mežkungs piecēlies".
Lieku zosi uz trepèm,
Eim' pie kunga kambarî.
Vai, vai, vai man' dieniņ',
Eim' pie kunga kambarî.
Labrītiņ, meža kungs!
Es jums treknu zosi nesu,
Es jums treknu zosi nesu, -
Manu ķēvi atdodiet!
Vai, vai, vai man' dieniņ',
Manu ķēvi atdodiet!
Atskatos uz trepèm,
Ko ta mana zose dara.
Kurti zosi apēduši,
Kule vien palikuse.
Vai, vai, vai man' dieniņ,
Kule vien palikuse!
Nu gan zinu, kas nu būs,
Manas bikses trīcèt trīc.
"Atnes, Indriķ, garo pleti,
Dod tam vīram piecpacmit"!
Vai, vai, vai man' dieniņ', -
Nocērt man piecpacmit.
Izved manu balto ķēvi,
Rāpjos ķēvei mugurâ,
Rāpjos ķēvei mugurâ,
Jāj' uz māju ziņģedams.
Trallala, trallala,
Jāj' uz māju ziņģedams!

13256-0
Es gan redzu, es gan redzu,
Roze man mērķi rāda:
Caur sētiņu izaugusi
Otras sētas dārziņâ.-
Par nedeļu svētu rītu
Jāju tautu sētiņâ,
Jāju tautu sētiņâ,
Jautaj' rožu ravetajas.
Jem, māmiņ, atslēdziņas,
Iesim rožu dārziņâ,
Iesim rožu dārziņâ
Meklèt rožu ravetajas.
Izmekleju rožu darzu,
Visas rozes locidams,
Pie pēdeja rožu krūma
Radu rožu ravetaju.
Labrīt, ciema zeltenit,
Ar gaidiji svešus ļaudis?
-Ko tu nāci, kas tev' veda,
Ne es tevis aicinaju.
-Es mekleju man vajaga
Sīku rožu ravetajas,
Sīku rožu ravetajas,
Smalku kreklu audejiņas.
-Būtu pati gan gājusi,
Žēl man sava rožu dārza,
Žēl man sava rožu dārza,
Savas vecas māmelites.
Trīs gadiņus balta roze
Pēc manim noraudaja:
Kur mana sējeja,
Kur laistitaja?
Kur mana ziediņu
Rāvejiņa?
Vējs manus ziediņus
Novēcinaja,
Ūdens saknites
Iztrūdinaja!
Būt' zemite viegla bijsi,
Kà tàs manas villainites,
Es būt' savu rožu dārzu
Tautâs līdzi aizvedusi.

13250-22
Kroga meita gultu taisa,
Aicin' mani klātgulèt.
Guli pati, kroga meita,
Es pie tevis negulešu,
Es gulešu jūriņâ
Savâ ziedu laiviņâ.
Jūras gaiļi agri dzied,
Agri vilku zēģeliti.
Teci mana ošu laiva
Simtu jūdzu dieniņâ,
Simtu jūdzu dieniņâ,
Divi simti naksniņâ,
Es tev došu brieža taukus,
Smalku linu zēģeliti.
Līdz gaismiņi man jatiek
Viņâ jūras maliņâ,
Viņâ jūras maliņâ
Pie meitiņu māmuliņas.
Labrītiņi, meitu māte,
Ko dar' meitas šorītiņ?
Viena ada, otra šuva,
Trešà zīdu šķetinaja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura zīdu šķetinaja.
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es bēdâs nomirišu.
Kur jūs mani racisiet,
Bēdiņâs nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga kupla roze
Deviņiem žuburiem,
Tur atnāca jaunas meitas
Ik svētdienas kroņus pīt.
Aiznes Māras baznicâ
Puško Māras altariti.
Visi ļaudis brīnijàs,
Tādu puķu neredzejši.
Tàs nebija puķes,rozes,
Ta bij puiša dvēselite,
Ta bij puiša dvēselite,
Meitu bēdâs nomirusi.

34043-0
Iestādiju zilu (baltu) pupu
Savâ rožu dārziņâ;
Ta izauga liela gara
Līdz pašàm debesìm.
Es uzkāpu debesîs
Pa pupiņas zariņiem;
Tur satiku Dieva dēlu
Kumeliņu sedlojot.
Labrīt, labrīt, Dieva dēlis!
Vaj redzeji tēv' ar māti?
-Tēvs ar māti jūrmalâi
Saules meitai kāzas dzer.
-Ej, dēliņi, atpakaļ,
Kaldin' asu zobentiņu,
Kaldin' asu zobentiņu,
Deviņiemi asmiņiem.
-Es nokalu zobentiņu
Deviņiemi asmiņiem,
Es sacirtu Joda (Velna) māti
Deviņiem gabaliem.
Apskrien mani brūni svārki
Joda (Velna) mātes asinim.
Vai, Dieviņ, mīļa Māre,
Kur bij man izmazgàt?
-Meklè tādu ezeriņu,
Kur deviņas upes tek.
-Vai, Dieviņ, mīļa Māre,
Kur bij man izkaltèt?
-Meklè tàdu blieķa dārzu,
Kur deviņas saules spīd.
-Vai, Dieviņ, mīļa Māre,
Kur bij man sarullèt?
Meklè tādu ruļļa namu,
Kur deviņi ruļļi tek.
-Vai, Dieviņ, mīļa Māre,
Kur bij man paglabàt?
Meklè tādu šķirsta lādi,
Kam deviņas atsledziņas.

31933-4
Aši, aši zīle dziedi
Staļļa broda galiņâ.
Ej, māsiņa, klausitiesi,
Kadu vēsti zīle dzied.
Zīle dziedi tādu vēsti,
Būs brāļami karâ iet.
Brāliņš karâ i negāja
Nepuškotu cepuriti.
Lec, māsiņa, dārziņâi,
Puško brāļa cepuriti!
-Dziedadama aizpuškoju,
Raudadama pavadiju.
-Ka tu raudi, man' māsiņa,
Vaj tev bija rožu žēl?
-Man nebija rožu žēl,
Man bij tevis paša žēl,
Man bij tevis paša žēli,
Vairs mūžami neredzèt.
-Neraud gauži, man' māsiņa,
Gan tu manis sagaidisi.
Ja tu manis nesagaidi,
Sagaid' mana kumeliņa,
Sagaid' mana kumeliņa
Ar naudiņas vezumiņu.-
Par deviņas vasariņas
Kumeliņa sagaidiju,
Kumeliņa sagaidiju
Par kalniņu attekam.
No kumeļa pavaicaju,
Kur palika jājejiņš.
Tur palika jājejiņis
Uz tiem Prūšu robežiem.
Tur guļ vīri kà ozoli,
Sārtiem krauti zobeniņi,
Sārtiem krauti zobeniņi,
Skaudzèm mestas cepurites,
Asintiņu upe tek,
No kauliemi tilti griezti.
Smiltis grauze baltos vaigus,
Vējiņš matus plīveneja,
Vējiņš matus plīveneja,
Saule kaulus balinaja.
Pulkiem skrēja dvēselites
Pie Dieviņa žēloties.

33642-9
Trīs putniņi skaisti dzied
Smalkâ lazdu krūmiņâ;
Trīs meitiņas istabâ (kambarî)
Sēd pie loga rakstidamas,
Sēd pie loga rakstidamas,
Gaida tautu atjājam.
Viena raksta sīkus rakstus,
Otra ada raibus cimdus.
Es savam mīļajam
Mīļu šuvu nēzdodziņu,
Visapkārt mīļus vārdus,
Vidû liku sav' sirsniņu.
Suņi rēja,vārti čīkst,
Es pa logu lūkojos,
Iejāj mans mīļais draugs
Lielu bēru kumeliņu,
Lielu bēru kumeliņu,
Lielu lūša kažociņu,
Lielu lūša kažociņu,
Turku zvēra cepuriti.
Redz actiņas,sāp sirsniņa,
Nedrīksteju bildinàt,
Nedrīksteju bildinàt,
Pilna sēta svešu ļaužu.
Par ļaudim nebēdaju,
Man ar savu jarunà,
Man ar savu jarunà,
Vaj redz ļaudis,vaj neredz.
Aija,manu mīļu draugu,
Kur guleji viņu nakti?
Vaj pie priedes,vaj pie egles,
Vaj pie labas mātes meitas?
-Ne pie priedes,ne pie egles,
Ne pie labas mātes meitas:
Starp priediti,starp egliti,
Apakš kupla ozoliņa,
Apakš kupla ozoliņa
Pie bēraja kumeliņa,
Seglus liku pagalvî,
Ar pasegli apsedzos.
-Aija,manu mīļu draugu,
Būtu es to zinajse,
Es tev būtu sūtijuse
Pāri dreļļu paladziņu,
Pāri dreļļu paladziņu,
Mīkstu dūnu spilventiņu,
Mīkstu dūnu spilventiņu,
Raibu sagšu apsegam.

34043-10
Man bij viena balta pupa,
Kur es viņu iestādiju?
Iestādiju dārziņâ
Baltâ smilkšu kalniņâ.
Ta izauga liela gaŗa
Līdz pašàm debesìm.
Es uzkāpu debesîs
Pa pupiņas zariņiem;
Tur atradu Dieva dēlu,
Kumeliņu seglojot.
Labrītiņ, Dieva dēls,
Kur mans tēvs, māmuliņa?
-Tavis tēvs, māmuliņa
Vāczemê kāzas dzeŗ.
-Labrītiņ, tēvs, māmiņa,
Kur jūs mani atstājàt?
-Tev' dēliņ, atstājàm
Mīļas Māŗas šūpulî.
Nebēdà tu, dēliņ,
Gan Dieviņš palīdzès,
Saņem drošu padomiņu
Nosakali zobeniņu,
Nosakali zobeniņu
No bitites dzeloniņa.-
-Es sacirtu Jodu māti
Deviņiem gabaliem.
Man bij vieni balti svārki,
Tie apskrēja asiņiem.
Labrītiņ, Dieva dēls,
Kur es viņus izmazgašu?
-Mazgà, brāli, tâi upê,
Kur deviņas sateceja.
-Labrītiņ, Dieva dēls,
Kur es viņus izkaltešu?
-Kaltè, brāli, tâi liepâ,
Kur deviņi stuburiņi.
-Labrītiņ, Dieva dēls,
Kur es viņus sarullešu?
-Rullè, brāli, tâis rullês,
Kur deviņi rulletaji.
-Labrītiņ, Dieva dēls,
Kur es viņus paglabašu?
-Glabà, brāli, tai lādê,
Kur deviņas atslēdziņas.
-Labrītiņ, Dieva dēls,
Ka es viņus novalkašu?
-Valkà, brāli, tâi dienâ,
Kad tu ņemsi līgaviņu.

2221-6
Buciņ, buciņ, kur liki bārzdiņu?
-Atdevu Krievam izkapti kalt.
Kam to izkapti vajadzeja?
-Izkapti vajadzeja sieniņu pļaut.
Kam to sieniņu vajadzeja?
-Sieniņu vajadzeja gosniņām dot.
Kam to gosniņu vajadzeja?
-Gosniņu vajadzeja pieniņu slaukt.
Kam to pieniņu vajadzeja?
-Pieniņu vajadzeja bērniem dot.
Kam to bērnu vajadzēja?
-Bērnu vajadzeja cūciņu ganìt.
Kam to cūciņu vajadzeja?
-Cūciņu vajadzeja kalniņu rakt.
Kam to kalniņu vajadzeja?
-Kalniņu vajadzeja miezišu sēt.
Kam to miezišu vajadzeja?
-Miezišu vajadzeja alutiņu brūvet.
Kam to alutiņu tev vajadzeja?
-Alutiņu vajadzeja brāļiem dzert.
Kam to brāļu vajadzeja?
-Brāļu vajadzeja karâ raidit.
Ko tie laba pārnesìs,
No kariņa pārnākdami?
-Sīkas mazas adatiņas.
Kur palika adatiņas?
-Tàs iedūra sviķcelma.
Kur palika sviķcelmiņš?
-Tas izdega ziluguni.
Kur palika ziluguns?
-Tas aplija smalklietiņu.
Kur palika smalklietiņš?
-Ieteceja dziļupê.
Kur palika dziļupite?
-To izdzēra Dieva vērši.
Kur palika Dieva vērši?
-Tie nogāja gaŗceliņu.
Kur palika gaŗceliņš?
-Tas apauga zaļmauriņu.
Kur palika zaļmauriņš?
-To noēda Dieva zoses.
Kur palika Dieva zoses?
-Tàs noskrēja augstmežâ.
Kur palika augstmežiņš?
-To nocirta Dieva dēli.
Kur palika Dieva dēli?
-Tie nogāja Vāczemê,
Grāmatiņu mācities.
Skritaļo, skritaļo!

13646-9
Māte vērpa istabâ,
Meitas mala maltuvê.
Ej, māmiņa, aplūkoti,
Vaj ir visas malejiņas:
Vaļâ logi, vaļâ durvis,
Nerūc vairs dzirnaviņas.
Nāk māmiņa istabâ,
Asariņas slaucidama.
-Aun, dēliņ, zābaciņus,
Apvelc lūša kažociņu,
Seglo savu bēru zirgu,
Dzen māsai pakaļâ.
-Jāju, jāju vienu simtu,
Uzjāj' vienu augstu kalnu.
Pašâ kalna galiņâ
Trīs deviņi muzikanti.
Ai, mīļie muzikanti,
Redzejat mūs' māsiņu?
-Dzeniet aši kumeliņus,
Gan ir tāļi gabalâ.
-Jāju, jāju otru simtu,
Uzjāj' otru augstu kalnu.
Pašâ kalna galiņâ
Trīs deviņi spēlmaniši.
Dievs palīdz, spēlmaniši,
Redzejat mūs' māsiņu?
-Dzenat aši kumeliņus,
Gan ir tāļi gabalâ.
-Jāju, jāju trešu simtu,
Uzjāj' trešu augstu kalnu.
Pašâ kalna galiņâ,
Tur bij viena liepu muiža.
Iznāk viens jauns puisits
Manim preti vārtu vērt.
Noņem manu kumeliņu,
Ieliek liepu stallitî.
Ieved pašu istabâ,
Paceļ baltu liepas krēslu,
Paceļ baltu liepas krēslu,
Pieceļ baltu liepas galdu,
Liek pie galda nosēsties,
Liek man ēsti, liek man dzert.
Es neēdu, es nedzēru,
Apkārt vien skatijos.
Tur redzeju sav' māsiņu
Baltâ linu micitê.
-Ēd, bāliņi, dzer bāliņi,
Līdz vairs tev neiešu,
Pa prātam man zemite,
Pa prātam arajiņš.