31933-4
Aši, aši zīle dziedi
Staļļa broda galiņâ.
Ej, māsiņa, klausitiesi,
Kadu vēsti zīle dzied.
Zīle dziedi tādu vēsti,
Būs brāļami karâ iet.
Brāliņš karâ i negāja
Nepuškotu cepuriti.
Lec, māsiņa, dārziņâi,
Puško brāļa cepuriti!
-Dziedadama aizpuškoju,
Raudadama pavadiju.
-Ka tu raudi, man' māsiņa,
Vaj tev bija rožu žēl?
-Man nebija rožu žēl,
Man bij tevis paša žēl,
Man bij tevis paša žēli,
Vairs mūžami neredzèt.
-Neraud gauži, man' māsiņa,
Gan tu manis sagaidisi.
Ja tu manis nesagaidi,
Sagaid' mana kumeliņa,
Sagaid' mana kumeliņa
Ar naudiņas vezumiņu.-
Par deviņas vasariņas
Kumeliņa sagaidiju,
Kumeliņa sagaidiju
Par kalniņu attekam.
No kumeļa pavaicaju,
Kur palika jājejiņš.
Tur palika jājejiņis
Uz tiem Prūšu robežiem.
Tur guļ vīri kà ozoli,
Sārtiem krauti zobeniņi,
Sārtiem krauti zobeniņi,
Skaudzèm mestas cepurites,
Asintiņu upe tek,
No kauliemi tilti griezti.
Smiltis grauze baltos vaigus,
Vējiņš matus plīveneja,
Vējiņš matus plīveneja,
Saule kaulus balinaja.
Pulkiem skrēja dvēselites
Pie Dieviņa žēloties.