5036-0
Man māmiņa nozuduse,
Baltas avis ganidama.
Duzodama, mekledama,
Ieteceju niedrajâ.
Ietecejse niedrajâ
Ieraug' zelta avotiņu.
Pie ta zelta avotiņa
Trīs Laimites mazgajàs.
Divas saka: Kur tu teci?
Trešà klātu aicinaja.
Ta kas klātu aicinaja,
Ta iedeva zīdautiņu.
Iedodama tà sacija:
Mazgà rīta rasiņâ;
Izmazgajse rasiņâ,
Kaltè rožu dārziņâ;
Izkaltejse, sarullejse,
Liec pūriņa dibinâ.
Kad iedama tautiņâs,
Sedz zem baltas vilnanites,
Asariņas noslaucìt
Tautu galda galiņâ.

31935-0
Atnāk ziņa no kungiem,
No Ķeizara grāmatiņa,
Sēd' bēram mugurâi,
Jāj pa ceļu ziņģedams.
Pajāj' zemes gabaliņu,
Atskatosi atpakaļ.
Raud māmiņa, raud māsiņa,
Līgaviņa vēl gaužak.
Neraud mana sirdspuķite,
Nava vairs mana vaļa.
Būt' man tāda brīvestiba
No tiem kara virsniekiem,
Tad es tevi līdza ņemtu
Uz tàm Prūšu robežàm,
Lai tu pati to redzetu,
Kāda dzīve zaldatam:
Garàm skraida skrotes, lodes,
Kà bitites dziedadamas,
Vēl asais zobentiņis
Virs galviņas lidinàs.

31928-0
Apkārt kalnu gāju,
Kalniņâ uzkāpu,
Redzu tautu zelteniti
Gauži raudajam.
Ko tu, puķit, raudi,
Ko tu bēdajies?
-Kà es gauži neraudašu,
Bāliņš karâ jāj.
-Karâ ietin iešu,
Karâ nepalikšu,
Karâ bija grūts mūžiņš
Tēva dēliņam,
Karodziņu nesti,
Zobentiņu celti,
Ienaidnieku pulciņâ
Asintiņas liet.
Ne tur tēva, mātes,
Ne tur brāļu, māsu,
Ne tur savas līgaviņas
Svešâ zemitê.
Suma tēvs, māmiņa,
Plinte līgaviņa,
Zobeniņš īstais brālis
Svešâ zemitê.

13254-0
Es aizjūdzu raibu zaķi
Rakstitâs kamanâs,
Rigâ manim gaisma ausa,
Vāczemê saule lēce;
Uz tàm Prūšu robežàm
Meitu māte vārtus vēra.
Sāk ta meitu māmuliņa
Ar manim runaties,
Ar manim runaties,
Par kumeļu brīnities.
-Kuras zemes tu, puisiti,
Kur audzets kumeliņš?
-Atmin', meitu māmulite,
Simtu mārku aizmaksašu.
-Maksà vēl otru simtu,
Tad nevaru atminèt.
-Mežâ audzis kumeliņš,
Atvasèm ēdinats,
Atvasèm ēdinats,
Rīta rasu dzirdinats,
Rīta rasu dzirdinats,
Egles skuju nosukats.
Pats es augu tīrumâ
Pie tēviņa, māmuliņas.-
Līdz māmiņu atceros,
Sāk man ātri žagi raut,
Sāk man ātri žagi raut,-
Vaj māmiņa piemineja?
Vaj māmiņa piemineja:
Kur līgsmo mans dēliņš?
Vaj Krievôs, vaj Leišôs,
Vaj dziļâ Vāczemê?
Ne Krievôs, ne Leišôs,
Ne dziļâi Vāczemê,
Es līgsmoju šo naksniņu
Uz tàm Prūšu robežàm,
Uz tàm Prūšu robežàm
Pie tàs meitu māmulites,
Pie tàs meitu māmulites,
Pie tàs savas sirdspuķites.

32099-0
Lempu tēvam pieci dēli,
Neviens negrib karâ iet;
Apšu meita sedlo zirgu,
Grib par varu karâ iet.
Apseglojsi kumeliņu,
Piejož zelta zobentiņu.
- Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa,
Jaunakie bāleliņi!
Pirmo birzi es izjāju,
Kà bitite dziedadama;
Otru birzi izjājusi,
Satiek' karu karojam.
Es padevu dievpalīgu
Kara vīru virsniekam.
Saka veci kara vīri:
Tas nav mūsu bāleliņš!
Jāj, māsiņa, sētiņâ,
Godà tēvu, māmuliņu.
Tev pieder tēva zeme,
Tēva bēri kumeliņi.

33625-8
Māte savas meitas raida
Svētâ rītâ baznicâ.
Pāriet mātei visas meitas,
Pastarite neatgāj'.
Pastarite aizteceja,
Ievu ziedus lasidam'.
Ievu ziedus lasidamai
Nokrīt zelta vaiņadziņš;
Vaiņadziņu mekledama,
Iekrīt pate upitê.
Upit' viņu nepanese,
Ienes viņu jūritê;
Jūrit' viņu nepanese,
Izmet kāpu maliņâ.
Tur uzauge zelta liepa
Deviņiem zariņiem.
Par deviņiem gadiņiem
Tur bāliņš kokles cirte.
Saka bāliņš kokledams:
Tie kokliņi gaiši skan;
Sak' māmiņa raudadama:
Tà dzied mana pastarit'!

14515-0
Tek meitiņa šurpu, turpu,
Tek par sētu raudadama:
Aiz vārtim ieraudzijse
Seši bēri kumeliņi.
Piecim sedli mugurâi,
Sestam balta villainite.
Ietecejse istabâi
Pie māmiņas, raudadama:
Ai, māmiņa mīļa, balta,
Vaj es tevim apnikuse?
- Ai, meitiņa, mīļvārdite,
Vaj es tautas aicinaju?
To tev dara lieli radi,
Tavas pašas tikumiņš.
- Nedod mani, māmuļite,
Pirmâi tautu jājumâi;
Lai tàs jāja piecas reizas,
Lai sviedreja kumeliņus,
Lai neteica citu reizu:
To mēs viegli dabujam.

13245-2
Kalabada miezitima
Maz miltiņu, daudz sēnalu?
Kalabada bajarami
Dailas meitas, netikušas?
Tīšām jāju svētu rītu
Pie bajara meitiņàm.
Atron' vienu māmuliņu
Slaukam namu, istabiņu.
Kur, māmiņa, tavas meitas,
Pate slauki istabiņu?
-Manas meitas kambarêi
Zaro zīļu vainadziņu.
Ej, puisiti, sēd' aiz galda,
Gaidi godam ienākam.
-Nevar' godam sagaiditi,
Eimu patis kambarê.
Bajariņa dailas meitas
Vakareju gulumiņu,
Vakareju gulumiņu
Vakar kāju āvumiņu.
Bajariņa dailas meitas
Te augušas lai palika.

33616-0
Daiļa roze dārzâ auga,
Kas to rozi iestādija?
Māmiņai viena meita,
Ta roziti iestādija.
Jūdziet, brāļi, sešus meļņus,
Brauksim viņai precibâs.
Labdien, labdien, smukmeitiņa!
Mēs braucàm precibâs.
- Paldies, paldies, smukpuisiti,
Es nevaru solities,
Es nevaru solities,
Nav mājâ tēvs, māmiņa.
Brauciet rītu, vaj parītu,
Tad būs mājâ tēvs, māmiņa.
- Jūdziet, brāļi, sešus meļņus,
Brauksim otreiz precibâs!
Labdien, labdien, smukmeitiņa,
Otrez braucam precibâs.
- Paldies, paldies, smukpuisiti,
Nu es varu solities,
Nu es varu solities,
Nu mājâ tēvs, māmiņa.
Jūdziet, brāļi, sešus meļņus,
Vedam brūti sētiņâ.
Sētiņâi ievedot,
Saņem mūs muzikanti,
Piecpacmit ar vijolèm,
Sešpacmit ar bazunèm.
Pirmo danci dancojot,
Noģībst mana līgaviņa.
Nesu viņu kambarî,
Lieku viņu gultiņâ,
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Uz rokàm saaukleju.
Saki, mana līgaviņa,
Vaj negribi ēst, vaj dzert?
Vaj negribi ēst, vaj dzert,
Vaj saldena āboltiņa?
- Ne es gribu ēst, ne dzert,
Ne saldena āboltiņa.
- Saki, mana līgaviņa,
Kādâs drēbês tevi ģērbt?
- Šķidri austôs svārciņôs
Sarkanrožu lintitèm.
- Saki, mana līgaviņa,
Kādâ zārkâ tevi likt?
- Tumši zilâ, brūnàm puķèm,
Sudrabiņa lapiņàm
- Saki, mana līgaviņa,
Kādiem zirgiem tevi vest?
- Tiem pašiem sešiem meļņiem,
Kuriem mani brūti veda.
- Saki, mana līgaviņa,
Kādàm smiltìm tev' apbērt?
-Tām pašàm smiltiņàm,
Kuràm citus paglabà.
- Saki, mana līgaviņa,
Kà es tevi piecietišu?
- Liec trīs gadus baznicâ
Ik svētdienas nozvanìt.
- Brīnàs kungi, brīnàs ļaudis,
Kas ta tāda nomiruse,
Kas ta tāda nomiruse,
Pirmo danci dancojot,
Pirmo danci dancojot,
Brūtes kroni noņemot.

13250-49
Trīs meitiņas māmiņai,
Visas trīs amatnieces:
Viena vērpa, otra auda,
Trešà zīdu šķetereja.
Dod, māmiņa, man meitiņu,
Kas to zīdu šķetereja;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Bēdiņâs nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Zem rozišu saknitèm.
Tur izauga kupla roze
Deviņiem žuburiem.
Kad iet meitas baznicâ,
Lai vij rožu vainadziņu;
Kad atnāk no baznicas,
Lai liek pūra dibenâ.
Cik pacēla pūra vāku,
Tik asaras noslaucija:
Te guļ mans mīļakais
Zem rozišu saknitèm.