15793-0
Diezin, diezin, vaj tas tiesa,
Ko tie ļaudis daudz runà:
Mana jauna līgaviņa,
Ta ar citu saderejse.
Svētu rītu sētiņâ
Sedloj' bēru kumeliņu,
Sedloj' bēru kumeliņu,
Jāšu viņas apraudzìt.
Ne puslauka nenojāju,
Nozviedzàs kumeliņš.
Kumeļam sviedri pil,
Man rit gaužas asariņas,
Ņemu savu sedlu deķi,
Slauku sviedrus kumeļam;
Ņemu zīda nēzdodziņu,
Slauku gaužas asariņas.
Ne līdz vārtiem nenojāju,
Sāk tie suņi sīvi riet,
Sāk tie suņi sīvi riet,
Iznāk mana līgaviņa,
Iznāk mana līgaviņa,
Baltas rokas lauzidama,
Baltas rokas lauzidama,
Asariņas slaucidama.
Ko tu raudi, kas tev kaiš,
Mana jauna līgaviņa?
-Kà es gauži neraudašu,
Man nomira tēvs, māmiņa!--

17889-4
Bāliņs jūdza, tautiets jūdza,
Abi jūdza kumeliņus.
Bāliņš lūdza, tautiets lūdza:
Nāc, māsiņa, kamanâs.
Labs kumelis tautiešam,
Labs manam bāliņam.
Labak sēdu pie bāliņa,
Lai ļautiņi nerunà,
Lai ļautiņi nerunà,
Lai netaisa valodiņu.
Netīšam es iesēdu
Tautu dēla kamanâs.
Tautiets mani vizinaja
Līdz Laimiņas namdurvìm.
Netīšam es iegāju
Mīļas Laimes istabâ.
Mīļa Laime man pacēla
Sievas krēslu apsēsties.
Cel, Laimiņa, nesēdešu,
Nav man sievas padomiņa.
-Sēdi, sēdi, tautu meita,
Laime, tava nesēdeja,
Laimei zirgi piekusuši,
Tev vietiņas meklejot.
Kura meita godu gaida,
Tai Laimiņa kroni pina
Tīra zelta, sidrabiņa,
Dimantiemi piepildija.
Kura godu negaidija,
No ērkšķiem darinaja,
No ērkšķiem darinaja,
Dadžu lapàm piepildija.

17889-1
Bāliņš jūdza, tautiets jūdza,
Abi jūdza kamanâs;
Abiem bēri kumeliņi
Un rakstitas kamaniņas.
Bāliņš lūdza, tautiets lūdza:
Nāc, meitiņa, klāt sēdèt!
Stundu stāvu domadama,
Kuŗam ieti klāt sēdèt.
Netīšam es iesēdu
Tautu dēla kamanâs;
Tautiets mani vizinaja
Līdz Laimites namdurvim.
Stundu stāvu domadama,
Vaj sliegsnim pāri kāpt.
Netīšam es iegāju
Laimes mātes istabâ;
Laimes māte man pacēla
Sievas krēslu apsēsties.
Nesēdešu, mīļa Laime,
Man nav sievas padomiņa.
-Sēdi, meita, gaidi goda,
Būs tev sievas padomiņš.
Kuŗa meita goda gaida,
Tai Laimite kroni pina,
Tai Laimite kroni pina,
Tīra zelta, sudrabiņa;
Kura goda negaidija,
Tai no ērkšķu pazarèm,
Tai no ērkšķu pazarèm,
No dadzišu lapiņàm.

13595-31
Skalojosi, velejosi
Straujupites maliņâ;
Skalodama, veledama,
Ņiedrê kāru vainadziņu.
Daskrien zaļa līdaciņa,
Norauj manu vainadziņu.
Ta nebija līdaciņa,
Ta bij dēla māmuliņa.
Ņem, bāliņi, oša laivu,
Dzen pēc mana vainadziņa.
Kur, bāilņi, tu dadzini
Manu puķu vainadziņu?
-Aiz jūriņas saliņâ,
Bandenieka klētiņâ,
Bandenieka klētiņâ
Sudrabiņa vadzitî.
-Dod, bāliņi, simtu mārku,
Izpirc manu vainadziņu.
-Jau es devu divi simti,
Viņš ne galvas neatgrieza.
To vārdiņu vein sacija:
Lai nāk pati valkataja,
Lai nāk pati valkataja,
Vainadziņa vijejiņa.
Ne es iešu, ne es gribu,
Ne man tīka prātiņam.
Lai iet man jaunà māsa,
Ja tai tika prātiņam.
Tai es došu sav' pūriņu,
Sav' pūriņa atslēdziņu.

5033-0
Māriņ' gāje baznicâ,
Mani līdzi aicinaja.
Pati joze zeltu jostu,
Man apjoze sudrabiņ'.
Sacij' pati apjozdama:
Tev nav tēva, ne māmiņas.
Es dzirdeju to vārdiņ',
Birst man gaužas asariņas.
Māŗa deve zīžautiņu
Asariņas noslaucìt.
Noslauciju asariņas,
Iemet' nātru krūmiņâ.
Gaŗam gāje jauni puiši,
Cepur' nese šaujiņâ.
- Kas tur spīd, kas tur mirdz
Tanî nātru krūmiņâ?
- Mīļas Māŗas zīžautiņš,
Bāŗa bērna asariņas.-
Mīļai Māŗai pavaicaju:
Kur es viņu izmazgašu?
Mīļa Māŗa pasacij':
Zeltâ ? upê lejiņâ.
Mīļai Māŗai pavaicaju:
Kur es viņu izžāvešu?
Mīļa Māŗa pasacij':
Zeltâ rožu dārziņâ.
Mīļai Māŗai pavaicaju:
Kur es viņu paglabaš'?
Mīļa Māŗa pasacij':
Savâ zeltâ lāditê,
Aiz deviņàm atslēgàm.

30894-10
Tumsiņâi vakarâ
Man pazuda mans brālitis.
Izmekleju bērzu bierzi,
Kà ar slotu izslauciju.
Es uzkāpu kalniņâi
Pašâi kalna galiņâi.
Es redzeju visu jūŗu,
Visus jūŗas zvejnieciņus.
Ai, lūdzami zvejnieciņi,
Redzejat man' brāliti?
-Ai, meitiņa, ai, māsiņa,
Kāds jel bija tavs brālitis?
Smuks puisitis, baltu muti,
Padzeltani matu gali.
-Ai, meitiņa, ai, māsiņa,
Tāds gul jūŗas dibenâ,
Smilktes viņa vaigus grauza,
Ūdens matus plūdinaja.
-Ai, puisiši, ai, brāliši,
Vilnat viņu maliņâ.
-Ai, meitiņa, ai, māsiņa,
Ko mums dārgi azmaksasi?
-Vienam došu slēžu kreklu,
Otram zīda nēzdaudziņu,
Tam trešàm, jaunakàm
Pate sevi vēlejos,
Pate sevi vēlejos
Mūžam viņa līgaviņa,
Mūžam viņa līgaviņa,
Zēģelišu mazgataja.

5037-3
Man pazuda māmulite
Miglaiņâ rītiņâ.
Bērzu birzi izlociju
Pa vienam žuburam,
Birzes vidû ieraudziju,
Divas baltas mazgajàs;
Viena mana māte bija,
Otra mana mīļa Laima.
Māte teica: Ej projam!
Mīļa Laima: Atnāc šurp!
Mīļa Laima man iedeva
Baltu zīžu nēzdodziņu.
Iedodama, ta sacija:
Mazgà rīta rasiņâ,
Mazgà rīta rasiņâ,
Kar sudraba birziņâ.
Ik rītiņus tur atjāja
Dieva dēli slaucities.
Slaucidamies tà sacija:
Ko dosim bārenei?
Viens mēs dosim govis, vēršus,
Otris bērus kumeliņus;
Tam trešam nav ko dot,
Tas dos zemes arajiņu.-
Šķiraties krūmi, meži,
Nu ved tautas bāreniti:
Pulkiem dzina govis, vēršus,
Pulkiem bērus kumeliņus;
Vēl pūriņis pakaļ nāca
Ar deviņi bāleliņi.

26541-14
Pie bāliņa namdurvim
Simtiem zaļu ozoliņu.
Strazdiņš dzied galotnê,
Lakstigala pazarê.
Sak' strazdiņis dziedadamis:
Kas tur brauc? zeme rīb.
Brauc lielaja brāļu māsa,
Ko aizveda pērnruden.
Piebraukusi pie vārtiem,
Sauc strazdiņu vārtu vērt.
Strazdiņš vārtu neatvēra,
Atver pate brāļu māsa,
Atver pate brāļu māsa,
Strazdam kaunu padarija.
Iznāk divi jaunas māršas,
Kà rozites ziededamas.
Viena mārša durvis vēra,
Otra veda pie rociņas;
Manas pašas māmulite
Man pacēla liepas krēslu.
Steidz māmiņa man vaicàt,
Kāda dzīve tautiņâs.
Vaj māmiņa nezinaja,
Kāda dzīve tautiņâs?
Divreiz paši paēduši,
Tad vēl mani iegādaja,
Tad vēl mani iegādaja:
Vedekliņa nav ēduse.

13590-1
Garam gāju gar krodziņu,
Ieraug' tautu kumeliņu;
Eim' iekšâ krodziņâ,
Ronu pašu tautas dēlu,
Ronu pašu tautas dēlu
Sēdam galda galiņâ.
Sāp sirsniņa, redz actiņa,
Nedrīksteju bildinàt,
Daudz ļautiņu redzetaju,
Visi ļauna vēletaji.
Vēlat ļaunu, vēlat labu,
Brīv man savu bildinàt.
Es ar savu runadama,
Ieraug' savus bāleliņus.
Man brāliši tà vaicaja:
Ko, māsiņ, tu runà?
Ko, māsiņa, tu runà,
Mēs brāliši nezinam?
Es, brāliši, to runaju,
Atstāt tēvu, māmuliņu.
-Kà, māsiņa, tu atstāji,
Mēs brāliši nelaidam?
-Kad, brāliši, nelaidat,
Es māsiņa bēgšus bēdzu.
-Kà, māsiņa, bēgšus bēdzi,
Kà izvedi savu pūru?
-Tēva zirgus ganidama,
Mātes ganus vadidama.

5037-7
No rītiņa liela migla,
Man pazuda māmuļite.
Niedru purvu tecedama,
Uztek' triju avotiņu.
Vienâ dzēra govis, vērši,
Otrâ bēri kumeliņi;
Tâi trešajâ avotâi
Divi baltas mazgajàs.
Viena bija mīļa Māŗa,
Otra mana māmuļite.
Māmiņ' mani projam sūta,
Mīļa Māŗa klāt aicina.
Mīļa Māŗa man iedeva
Skudras austu nēzdodziņu.
Iedodama piesacija:
Mazgà rīta rasiņâ;
Mazgà rīta rasiņâ,
Rullè zelta rullitî;
Rullè zelta rullitî,
Žau niedrites galiņâ.
Tur atjās Dieva dēli
Ik rītiņa mazgaties,
Ik rītiņa mazgaties,
Nezdogâ slaucities.
Slaucidamies tie runaja:
Ko mēs dosim sērdienei?
Viens dosim govis, vēršus,
Otris bērus kumeliņus;
Tas trešais novēlesim
Labas laimes dzīvojam.