5037-5
Miglainâ rītiņâ
Man pazuda māmuliņa.
Izlociju niedoliņus,
Māmuliņas mekledama.
Tai niedoļu galiņâ
Māt' ar Māru velejàs.
Māte saka: Ej projam!
Māra klāt aicinaja,
Māra klāt aicinaja,
Šķiņķoj' zīda nēzdodziņu:
Še, sērdiene, nēzdodziņš,
Noslauk' gaužas asariņas,
Noslauk' gaužas asariņas,
Aiznes Māras baznicâ.
Tur aizies Dieva dēls
Svētu rītu slaucities.
Slaucidamies, tas sacija:
Kam tas zīda nēzdodziņš?
- Māras zīda nēzdodziņš,
Sērdieniņa asariņas.
- Kas man bija, to es došu
Tam nabaga sērdieņam:
Simtiem došu raibas govis,
Simtiem bērus kumeliņus.-
- Verat vārtus līdz galami,
Sērdieņami laime nāk:
Simtiem dzina raibas govis,
Simtiem bērus kumeliņus.

5033-0
Māriņ' gāje baznicâ,
Mani līdzi aicinaja.
Pati joze zeltu jostu,
Man apjoze sudrabiņ'.
Sacij' pati apjozdama:
Tev nav tēva, ne māmiņas.
Es dzirdeju to vārdiņ',
Birst man gaužas asariņas.
Māŗa deve zīžautiņu
Asariņas noslaucìt.
Noslauciju asariņas,
Iemet' nātru krūmiņâ.
Gaŗam gāje jauni puiši,
Cepur' nese šaujiņâ.
- Kas tur spīd, kas tur mirdz
Tanî nātru krūmiņâ?
- Mīļas Māŗas zīžautiņš,
Bāŗa bērna asariņas.-
Mīļai Māŗai pavaicaju:
Kur es viņu izmazgašu?
Mīļa Māŗa pasacij':
Zeltâ ? upê lejiņâ.
Mīļai Māŗai pavaicaju:
Kur es viņu izžāvešu?
Mīļa Māŗa pasacij':
Zeltâ rožu dārziņâ.
Mīļai Māŗai pavaicaju:
Kur es viņu paglabaš'?
Mīļa Māŗa pasacij':
Savâ zeltâ lāditê,
Aiz deviņàm atslēgàm.

13250-51
Trīs priedites lejiņâi,
Visas trīs vien' garumu;
Vienu cirtu, otra lūza,
Trešà līdzi locijàs.
Trīs meitiņas māmiņai,
Visas trīsas vien' dailumu;
Vienu ņēmu, otra nāca,
Trešà līdzi taisijàs.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura līdzi taisijàs;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Meitas bēdu nomirišu.
Kur jūs mani racisiet,
Kad es miršu bēdiņâs?
Rociet rožu dārziņâi
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga kupla roze
Mana zārka galiņâ.
Šādi, tādi garam jāja,
Zaru lauzti nedrīksteja;
Piejāj' trīsi Dieva dēli,
Tie nolauza galoksniti,
Tie nolauza galoksniti,
Aiznes' Māras baznicâ.
Sak' Māriņa raudadama:
Ta nebija īsta roze,
Ta bij puiša dvēselite,
Meitas bēdu nomiruse.

33625-13
Māte skaita savas meitas
Svētu rītu istabâ;
Visas meitas istabâi,
Pastarite vien nebij.
Pastarite aizteceja
Gar upiti dziedadama,
Gar upiti dziedadama,
Ievas ziedus braucidama.
Ievas ziedus braucidama,
Pamet zelta gredzeniņu.
Gredzeniņu mekledama,
Iekrīt pate upitê.
Nes upite, nepanes,
Ielīgoja Daugavâ.
Nes Daugava, nepanes,
Ielīgoja jūriņâ;
Nes jūriņa, nepanes,
Sit vilnitis maliņâ.
Tur uzauga kupla liepa
Deviņiem žuburiem,
Devitâi žuburî
Zelta puķe galiņâ.
Jāja kungi, stārastiņi,
Ne lapiņas nenorāva;
Aizjāj pats Dieva dēlis,
Norauj pašu zelta puķi,
Norauj pašu zelta puķi,
Appuško cepuriti,
Appuško cepuriti,
Ieiet Māras baznicâ.
Saka Māra vērdamàs:
Ta nebija zelta puķe,
Ta nebija zelta puķe,
Ta meitiņas dvēselite.

13250-14
Cauru dienu šautu gāju,
Neka laba neatradu.
Gāju otru, trešu dienu,
Dabuj' vienu bites bērnu.
No ta viena bites bērna
Dabuj' vasku ritenititi;
No ta vasku riteniša
Dabuj' melnu kumeliņu.
Ar to melnu kumeliņu
Uzjāj augstu lazdas kalnu,
Tur nogriezu lazdas kūju,
Iejāj' ciemu sētstarpâ.
Tur izmetu lazdas kūju,
Satrūkàs ciema suņi.
Iztek divas zeltenites,
Viena liela, otra maza.
Lielà mani pašu veda,
Mazà manu kumeliņu,
Mani pašu istabâ,
Kumeliņu stallitê.
Paceļ man meldu krēslu,
Saka, lai es atsēdos
Ak, Dieviņ, es nesēdu,
Sēdat pašas cēlejiņas.
Paceļ man liepas galdu,
Uzliek gardus mielastus,
Uzliek gardus mielastus,
Saka man, lai es ēdu.
Ak, Dieviņ, es neēšu,
Ēdat pašas licejiņas.
Patais' man siena gultu,
Paklāj baltus paladziņus,
Paklāj baltus paladziņus,
Saka man, lai es guļu.
Ak, Dieviņ, es neguļu,
Gulat pašas taisitajas.
Dzīvodams noskatiju,
Ko dar' ciema zeltenites.
Viena vērpa zīžu diegu,
Otra zelta tecinaja,
Otra zelta tecinaja,
Trešà cūkas ēdinaja.
Kas tàs cūkas ēdinaja,
Ta būs mana līgaviņa;
Ja es tàs nedabušu,
Bēdiņâs nomirišu.
Kur jūs mani racisiet,
Bēdiņâs nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Apakš rožu lapiņàm.
Tur uzauga balta roze
Manâ kāju galiņâ,
Tur teceja ik svētdienas
Jaunas meitas rožu raut.
Izrauj manu dvēseliti,
Nes Māriņas baznicâ,
Nes Māriņas baznicâ,
Liks par puisi Dievu lūgt:
Ta puisiša dvēselite,
Meitu bēdâs nomiruša.

13250-45
Teci mana ošu laiva,
Simtu jūdzu dieniņâ,
Simtu jūdzu dieniņâ,
Otru simtu naksniņâ.
Tecedama uzteceja
Saules muižas pagastâ.
Saules muižas pagastâ
Viena veca māmulite;
Tai vecai māmiņai
Trīs meitiņas amatâ:
Viena vērpa, otra auda,
Treša zīdu šķetinaja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kas to zīdu šķetinaja;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu sirdēstôs.
Kur jūs mani glabasit,
Sirdēstôs nomirušu?
Rokat rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga zelta roze
Manas galvas galiņâ;
Tur teceja jaunas meitas
Svētu rītu puškoties.
Laužat zarus, pazarišus,
Nelaužat galokniti.
Atjāj divi Dieva dēli,
Tie nolauza galoknites,
Izpuškoja cepuriti
Aizjāj Māŗas baznicâ.
Sak' Māriņa ziņģadama:
Tie navaid rožu ziedi,
Ta puisiša dvēselite,
Sirdēstôs nomirusi (nomiruša).

13250-30
Līgo laiva uz ūdeņa,
Uz araja meitiņàm;
Arajam skaistas meitas,
Zēģlišu audejiņas.
Viena vērpa, otra auda,
Trešà zīdu šķetinaja;
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kas to zīdu šķetinaja;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasieti,
Bēdiņâs nomirušu?
-Tur mēs tevi glabasim,
Skaistâ rožu dārziņâ,
Skaistâ rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga kupla roze
Deviņàmi galotnèm.
Tur sanāca svētu rītu
Jaunas meitas puškķoties.
Laužat, meitas, ko lauzdamas,
Galotniti nelaužat.
Nolauž pašu galotniti,
Ietin zīdes nēzdogâ,
Ietin zīdes nēzdogâ,
Ienes Māŗas baznicâ.
Māŗa prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
Rìgâ pirku,naudu devu,
Vāczemê kaldinaju.
Kam jūs, meitas, melojiet.
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Bēdiņâs nomiruša.

13590-0
Man sajāja lepnas tautas,
Bāliņš liedza, nevēleja.
Ej, tautieti, tu pie kunga,
Lūdz kungam grāmatiņu,
Lūdz kungam grāmatiņu,
Nāc pie manim, roku došu.-
Iešu svētdien baznicâ,
Sevi daili puškošos,
Vilkšu zaļu zīdes kleiti,
Segšu raibu villaniti.
Iešu krogu no krodziņa,
Mekleš' savu arajiņu.
Iemu krogus stedelê,
Redzu tautu kumeliņu
Noseglotu, nosvīdušu
Līdz pat nagu galiņiem.
Iemu krogus istabâ,
Redzu pašu tautu dēlu
Sēžam galda galiņâ,
Alus kanna rociņâ.
Pulka bija svešu ļaužu,
Nedrīksteju bildinàt.
Lai būt ļaužu, cik būdami,
Man ar savu jarunà.
Bāliņš mani tà vaicaja:
Ko, māsiņa, tu runà?
-To, bāliņ, es runaju,
Ja nedosi, bēgšus bēgšu.
-Ja, māsiņa, bēgšus bēgsi,
Kà pūriņu aizvedisi?
-Gan pūriņu aizvedišu
Miglainâ rītiņâ.

13250-21
Kroga Anna vietu taisa,
Aicin' mani klāt gulèt.
Guli pati, kroga Anna,
Es pie tevis negulešu;
Es gulešu jūriņâ
Savâ ošu laiviņâ.
Agri dzieda jūŗas gaiļi,
Es agrak piecēlos.
Teci, teci tu, laiviņa,
Pa ozola lapiņàm ?!
Uztek vienu zaļu muižu,
Tâi muižâ trīs meitiņas.
Viena šue,otra ade,
Trešà zīdu šķetinaj'.
Kas to zīžu šķetina,
Ta būs mana laulajiņa.
Ja es tàs nedabuš',
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani racisiet,
Puišu bēdâs nomirušu?
Rokat rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur teceja jaunas meitas
Ik svētdienas puškotos.
Raujat, meitas, ko raujat,
Galotnites neraujiet.
Atjājis viens Dieva dēls,
Nolauž galotniti,
Ienes Māŗas baznicâ.
Māŗa saka lūkodama:
Ne ta puķe, ne ta roze,
Ta ir puiša, dvēselite,
Meitas bēdâs nomiruša.

33625-10
Māte savas meitas sauce,
Sētiņâ stāvedama.
Pārtek viena, pārtek otra,
Pastarite nepārtek.
Pastarite noteceja
Gar Daugavu dziedadama,
Gar Daugavu dziedadama,
Mēļu ziedus lasidama.
Mēļu ziedus lasijot,
Nokrīt mēļu villainite;
Villainites meklejot,
Nokrīt zīļu vaiņaciņš;
Vaiņaciņa meklejot,
Nokrīt zelta gredzeniņš;
Gredzeniņa meklejot,
Iekrīt pati Daugavâ.
Daugaviņa nepanese,
Aizpļundina jūriņâ;
Ne jūriņa nepanese,
Izmet viņu maliņâ.
Aiziet divi jaunbrāliši,
Iznes viņu kalniņâ;
Iznesuši kalniņâ,
Satin zīda nēzdaugâ;
Satinuši nēzdaugâ,
Nones Māŗas baznicâ;
No baznicas paņēmuši,
Parok viņu zemitê (Ieliek smilšu bedritê).
Tur izauga kupla liepa
Deviņàm pazarèm.
Devitâ gadiņâ
Nāk brāliši kokļu cirst.
Saka brāļi kokledami:
Tàs koklites žēli skan;
Saka māte raudadama:
Tà dziedaja pastarite,
Tà dziedaja pastarite,
Kas noslīka Daugavâ,
Kas noslīka Daugavâ,
Mēļu ziedus lasidama.