5026-0
Laime sēd ābelê,
Bārenite pazarê.
Saka Laime uz bāreni:
Vij, bārene vaiņaciņu!
- Ei, Laimiņa licejiņa,
Kam vajaga vaiņaciņa?
- Vij, bārene, nevaicà,-
Tautas ņems vaiņaciņu.
- Ei, Laimiņa licejiņa,
Ko dos tautas par vaiņaku?
- Ei, bārene, nevaicà,-
Tautas kārs šūpoliti.
- Ei, Laimiņa licejiņa,
Es nemāku žužinàt.
- Ei, bārene, nebēdà,
Vaj tu viena žužinaji?
Mīļa Māra, Madaliena,
Abas divas žužinaja.

8030-0
Jaunas meitas, jaunas sievas,
Slaukat dziernu kambariti,
Ik rītiņa Māra nāca
Malejiņas apraudzìt;
Malejiņas apraudzìt,
Kas maļ dziernu kambarêi,
Vaj maļ māte, vaj maļ meita,
Vaj maļ mātes jauņuvite.
Ja māmiņa pate mala,
Laj ceļ vieglas dziernutiņas;
Ja māmiņas meita mala,
Šķiņķos zīļu vaiņadziņu;
Ja maļ mātes jauņuvite,
Tai pacēla zīļu krēslu,
Tai pacēla zīļu krēslu,
Tai dos jaunu malejiņu.

4978-3
Dieviņš dara zeltaploku
Stūru stūru, zaru zaru.
Atjāj Dieva mīļi dēli
Nosvīdušus kumeliņus.
Es nabaga sērdienite,
Pieliek mani ganitaju.
Pielikdami piesacija:
Nenolauž zelta zarus!
Es nolauzu zelta zarus,
Noteceju lejiņâi,
Noteceju lejiņâi,
Mīļas Māŗas pirtitêi.
Apsedz mani mīļa Māŗa
Apakš slotu lapiņàm.
Meklè mani mīļš Dieviņis
Ar saviem dēliņiem.
- Piedod jele, mīļš Dieviņis,
Tai nabaga sērdienei.
Nepiedošu, nepiedošu,
Kam nolauza zelta zaru.

4978-0
Dieva dēlis pirti dara
Apakš kupla ozoliņa.
Tur atjāja mīļš Dieviņis
Ar Māriņas kumeliņu;
Ielaiž rožu dārziņâ,
Pieliek mani par ganiņu.
Pielikdamis piesacija,
Lai nerausta zelta rozes.
Es norāvu pilnu sauju,
Noteceju lejiņâ.
Meklè mani mīļš Dieviņis
Ar visiemi eņģeļiem.
Satiek Māru. Vaicā Māra:
Ko mekleji, mīļš Dieviņi?
- Meklej' savu zirgu ganu,
Zelta rožu raustitaju.
- Ai, piedod, mīļš Dieviņis,
Tam nabaga sērdienim,
Ne tam tēva, ne māmiņas,
Kas piedeva padomiņu.

33625-5
Māte gāja slotiņâs
Ar piecàm meitiņàm.
Bārenite pakaļ tek,
To iegrūda upitê.
Upit' viņu nepanesa,
Ta ienesa Daugavâ;
Daugaviņa nepanesa,
Ta ienesa jūriņâ.
I jūriņa nepanesa,
Ta izmeta maliņà.
Tur izauga kupla liepa
Deviņiemi žuburiem.
Tur jāj kungi, tur stārastas,
Nedrīksteja zaru lauzt;
Atjāj divi Dieva dēli,
Nolauž pašu virsuniti.
Nolauzuši virsuniti,
Aizpuškoja cepurites;
Aizpuškojši cepurites,
Ieiet Māras baznicà.
Māra saka vērdamàs:
Tie navà liepas ziedi,
Tie navà liepas ziedi,
Ta ir dārga dvēselite.

13250-48
Kur tu jāji, ciema puisi,
Jau saulite vakarâ?
Gul' tepat, ciema puisi,
Es tev vietu pataisišu,
Es tev vietu pataisišu
Pie lodziņa kambarî.
Guledams nolūkoju,
Ko dar' ciema zeltainites.
Viena vērpa, otra auda,
Trešà zīdu tecinaja,
Ceturtà, pastarite,
Ta baroja kumeliņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kas baroja kumeliņu;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Meitu bēdu nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga kupla roze
Manâ galvas galiņâ.
Tur sanāca ciema meitas
Ik sestdienas kroņus vīt,
Ik sestdienas kroņus vīt,
Ik svētdienas baznicâ.
Laužiet, meitas, zarus manus,
Galotniti nelaužiet,
Lai paliek galotnite
Vējiņam vēdinàt,
Vējiņam vēdinàt,
Putniņam uzmesties.
Atjāj divi Dieva dēli,
Nolauž pašu galotniti,
Nolauž pašu galotniti,
Aizspraužàs aiz cepures,
Aizspraužàs aiz cepures
Ienes Māŗas baznicâ,
Ienes Māŗas baznicâ,
Ieliek Māŗas šūpulî.
Čūdàs Māŗa, brīnàs Māŗa:
Kas ši tāda puķe, roze?
Ta nebija puķe, roze,
Ta bij puiša dvēselite,
Ta bij puiša dvēselite,
Meitu bēdu nomiruse.

33494-6
Kur tu teci, sila pele? Rutadi, rutadi!
- Uz siliņu galdu šķelt. Rutadi, rutadi!
Nosiss tevi lieli koki.
- Es pabēgšu zem eglites.
Ko tu ēsi zem eglites?
- Zaļas egles čiekuriņus.
Sāpès tavs vēdariņš.
- Es smērešu vasku sviestu.
Kur tu ņemsi vasku sviestu?
- Mīļas Māras kambarî.
Kur to ņēma mīļa Māra?
- Raibas govs cicišôs.
Kur to ņēma raiba govs?
- Rīta zāles rasiņâi.
Kur ta' ņēma rīta rasa?
- No debeša lietiņš lija.
Kur ta' ņēma debes lietu?
- No ezera riksna ? dzēra.
Kur ta' ņēma ezeriņš?
- No avota izteceja.

13250-41
Saules muižas pagastâ
Viena veca māmuļite;
Tai vecai māmuļitei
Trīs meitiņas amatâ:
Viena auda, otra vērpa,
Trešà zīdi šķetereja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura zīdi šķetereja;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu sirdsēstôs.
Kur jūs mani ramesit,
Meitu bēdu nomirušu?
Rokat rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur izauga kupla liepa
Deviņàm galotnèm.
Laužat, meitas, ko lauzdamas,
Galotnites nelaužat.
Te atjāja Dieva dēls,
Nolauž pašu galotniti,
Ienes Māras baznicâ,
Ieliek Dieva šūpulî.
Saka Māra šūpodama;
Ne ta puķe, ne ta roze,
Ta ir puiša dvēselite,
Meitu bēdu nomiruse.

13250-54
Trīs putniņi skaisti dzied
Smalku lazdu krūmiņâ;
Trīs māsiņas skaisti raksta,
Zem lodziņa sēdedamas.
Viena raksta, otra raksta,
Trešà raksta zīdautiņu.
Ta ir mana ļaudaviņa,
Kuŗa raksta zīdautiņu.
Kad nedeve tàs meitiņas,
Es nomiru bēdiņâ.
Kad nomiru bēdiņâ,
Kur jūs mani glabajat?
Pašà Dieva dārziņâ
Zem rozišu lapiņàm.
Tur izauga kupla roze,
Garus zarus zarodama.
Vijiet, meitas, vainadziņus,
Ejiet Dieva baznicâ.
Visi ļaudis tà prasija:
Kas spīdeja baznicâ?
Svēta Māra atsacija:
Tie spīdeja rožu ziedi.
Ne spīdeja rožu ziedi,
Spīd bāriņa asariņas.
Spīd bāriņa asariņas,
Kas nomira bēdiņâ,
Ka netika ta meitiņa,
Kura tika prātiņam.

33625-13
Māte skaita savas meitas
Svētu rītu istabâ;
Visas meitas istabâi,
Pastarite vien nebij.
Pastarite aizteceja
Gar upiti dziedadama,
Gar upiti dziedadama,
Ievas ziedus braucidama.
Ievas ziedus braucidama,
Pamet zelta gredzeniņu.
Gredzeniņu mekledama,
Iekrīt pate upitê.
Nes upite, nepanes,
Ielīgoja Daugavâ.
Nes Daugava, nepanes,
Ielīgoja jūriņâ;
Nes jūriņa, nepanes,
Sit vilnitis maliņâ.
Tur uzauga kupla liepa
Deviņiem žuburiem,
Devitâi žuburî
Zelta puķe galiņâ.
Jāja kungi, stārastiņi,
Ne lapiņas nenorāva;
Aizjāj pats Dieva dēlis,
Norauj pašu zelta puķi,
Norauj pašu zelta puķi,
Appuško cepuriti,
Appuško cepuriti,
Ieiet Māras baznicâ.
Saka Māra vērdamàs:
Ta nebija zelta puķe,
Ta nebija zelta puķe,
Ta meitiņas dvēselite.