5016-0
Kur tu iesi, mīļa Māŗa,
Ar divàm vācelèm?
-Vienâi bija šķīru auti ?,
Otrâi sēru vaiņadziņis ?.
Še, sērdiene, šķiru auti,
Lai stāv sēru vaiņadziņis,
Lai stāv sēru vaiņadziņis,
Priekš bajàra meitiņàm.

33807-0
Kas ta tāda diža sēta
Aiz kalniņa lejiņâ?
Tai sētai treji vārti,
Visi treji sudraboti.
Par vienim Dievs iebrauca,
Par otrim mīļa Māra,
Par trešiem Saule brauca
Div' dzelteni kumeliņi.

5061-0
Šodien saule gaisojàs,
Sērdienei kāzas dzēra
Saule vilka zīda svārkus,
Līdz zemiti locidama;
Mīļa Māra sagšu sedza,
Līdz zemiti puškodama;
Dieva dēli zirgus jūdza
Sudrabiņa ratiņôs;
Mēnestiņis līdza brauca,
Ieiet līdza baznicâ.

33741-0
Aiz kalniņa dūmi kūp,
Kas tos dūmus kūpinaja?
Mīļa Māŗa pirti kūra,
Dieva dēlus gaididama.
Atjāj divi Dieva dēli
Nosvīdušus kumeliņus.
Nosvīdušus nosedlojši,
Ielaiž rozu dārziņâ.
Ielaizdami piesacija,
Lai nelauza zelta rozi.

5036-9
Man pazuda māmulite
Svētu rītu migliņâ.
Niedres purvî nolociju,
Māmulites mekledams.
Aiz to zaļu niedres purvi
Trīs sudaba avotiņi;
Vienâ dzēra raibas goves,
Otrâ bēri kumeliņi,
Tâ trešâ avotâ
Velej' baltas veletajas.
Viena bija mīļa Māŗa,
Otra mana māmulite.
Mīļa Māŗa aicinaja,
Māmuliņa nost raidija,
Lai actiņas neredzeje.
- Nāc, sērdiene, nebēdaji,
Došu zīda nēzdodziņu,
Došu zīda nēzdodziņu
Asariņas noslaucìt.
- Kur es viņu izskalošu,
Kad es viņu savalkašu?
Skalo rītu rasiņâ,
Žau sudraba bērziņâ.

5037-5
Miglainâ rītiņâ
Man pazuda māmuliņa.
Izlociju niedoliņus,
Māmuliņas mekledama.
Tai niedoļu galiņâ
Māt' ar Māru velejàs.
Māte saka: Ej projam!
Māra klāt aicinaja,
Māra klāt aicinaja,
Šķiņķoj' zīda nēzdodziņu:
Še, sērdiene, nēzdodziņš,
Noslauk' gaužas asariņas,
Noslauk' gaužas asariņas,
Aiznes Māras baznicâ.
Tur aizies Dieva dēls
Svētu rītu slaucities.
Slaucidamies, tas sacija:
Kam tas zīda nēzdodziņš?
- Māras zīda nēzdodziņš,
Sērdieniņa asariņas.
- Kas man bija, to es došu
Tam nabaga sērdieņam:
Simtiem došu raibas govis,
Simtiem bērus kumeliņus.-
- Verat vārtus līdz galami,
Sērdieņami laime nāk:
Simtiem dzina raibas govis,
Simtiem bērus kumeliņus.

8030-1
Jaunas sievas, jaunas meitas,
Slaukat dzirnu kambariti!
Ik sestdienas Māŗa brauca
Malejiņas apraudzìt,
Vaj maļ māte, vaj maļ meita,
Vaj maļ mātes jaunuvite.
Ja māmiņa pate mala,
Tai pacēla zīļu krēslu;
Ja māmiņas meita mala,
Tai dos zīļu vainadziņu;
Ja maļ mātes vedeklite,
Tai dos jaunu malejiņu.

17889-23
Netīšami es iegāju
Mīļas Māras baznicâ.
Mīļa Māra man pacēla
Sievas krēslu apsēsties.
Necel krēslu, nesēdešu,
Es meitiņa, ne sieviņa.
-Sēdi, sēdi tu godigi,
Tev Laimiņa kroni pina,
Tev Laimiņa kroni pina
No sīkaja sudrabiņa
Ar dimanta lapiņàm.
Kas godiņu netureja,
Piņ no ērkšķu zariņiem,
Piņ no ērkšķu zariņiem,
Un no dadžu lapiņàm.

4978-4
Dievs atjāja vakarâ,
Kur liks Dieva kumeliņu?
Sien sudraba aplokâ
Sīku ķēžu pavadâ.
Es nabaga sērdienite,
Pieliek mani par ganiņu.
Dieva dēls man aizliedza,
Ne zariņu nenolauzt.
Es nolauzu vienu zaru,
Pateceju lejiņâ.
Meklè mani mani Dieva dēli
Ar visiem eņģeļiem;
Mīļa Māra mani slēpa
Zelta slošu lapiņâs.

4976-7
- Ko gaidiji, sērdienite,
Kad negāji tautiņâs?
- Ko esiešu, mīļš Dieviņis,
Maz manâi pūriņâ.
- Deri droši, sērdienite,
Gan es tevim palīdzešu:
Simtu došu raibu govu,
Simtu bēru kumeliņu;
Pielūgsimi mīļu Māru,
Ta dos baltas avitiņas. -
Kalnâ kāpu skatities,
Kur ved tautas sērdieniti.
Simtu dzina raibu govu,
Simtu bēru kumeliņu;
Mīļa Māra pakaļ dzina
Simtu baltu avitiņu.