13250-30
Līgo laiva uz ūdeņa,
Uz araja meitiņàm;
Arajam skaistas meitas,
Zēģlišu audejiņas.
Viena vērpa, otra auda,
Trešà zīdu šķetinaja;
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kas to zīdu šķetinaja;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasieti,
Bēdiņâs nomirušu?
-Tur mēs tevi glabasim,
Skaistâ rožu dārziņâ,
Skaistâ rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga kupla roze
Deviņàmi galotnèm.
Tur sanāca svētu rītu
Jaunas meitas puškķoties.
Laužat, meitas, ko lauzdamas,
Galotniti nelaužat.
Nolauž pašu galotniti,
Ietin zīdes nēzdogâ,
Ietin zīdes nēzdogâ,
Ienes Māŗas baznicâ.
Māŗa prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
Rìgâ pirku,naudu devu,
Vāczemê kaldinaju.
Kam jūs, meitas, melojiet.
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Bēdiņâs nomiruša.

13250-21
Kroga Anna vietu taisa,
Aicin' mani klāt gulèt.
Guli pati, kroga Anna,
Es pie tevis negulešu;
Es gulešu jūriņâ
Savâ ošu laiviņâ.
Agri dzieda jūŗas gaiļi,
Es agrak piecēlos.
Teci, teci tu, laiviņa,
Pa ozola lapiņàm ?!
Uztek vienu zaļu muižu,
Tâi muižâ trīs meitiņas.
Viena šue,otra ade,
Trešà zīdu šķetinaj'.
Kas to zīžu šķetina,
Ta būs mana laulajiņa.
Ja es tàs nedabuš',
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani racisiet,
Puišu bēdâs nomirušu?
Rokat rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur teceja jaunas meitas
Ik svētdienas puškotos.
Raujat, meitas, ko raujat,
Galotnites neraujiet.
Atjājis viens Dieva dēls,
Nolauž galotniti,
Ienes Māŗas baznicâ.
Māŗa saka lūkodama:
Ne ta puķe, ne ta roze,
Ta ir puiša, dvēselite,
Meitas bēdâs nomiruša.

33628-0
Kur tu skriesi (skreji), vanadziņi,
Ar tiem vasku spārniņiem?
- Skriešu (Skreju) liepas apraudzìt,
Vaj ir liela izauguse.
Gana liela, gana kupla,
Zari mirka Daugavâ.
Tēvs ar māti mīļi gul
Daugaviņas maliņâ.
Vakarâ guldamies,
Liepai zaru nolauzuši,
Liepai zaru nolauzuši,
Palikuši pagalvî.
No rītiņa celdamies,
Iemetuši Daugavâ.
Tas aizjāja par Daugavu
Spīdedams, vizedams,
Spīdedams, vizedams,
Burbulišus mētadams.
Satiek jūŗas (Dieva) zvejnieciņi,
Ieņem viņu laiviņâ,
Ieņem viņu laiviņâ,
Ietin zīda nēzdogâ,
Ietin zīda nēzdogâ,
Novizina Vāczemê,
Novizina Vāczemê,
Ienes Māŗas baznicâ,
Ienes Māŗas baznicâ,
Noliek Dieva altarî.
Vāczemnieki brīnejàs,
Kāda koka tie ziediņi.
Saka Māŗa raudadama:
Tie nevaid koka ziedi,
Tie nevaid koka ziedi,
Ta puisiša (meitiņas) dvēselite,
Ta puisiša (meitiņas) dvēselite,
Daugavâ slīcinata
(Bēdiņâs nomiruse),
(Žēlabâs nomiruša).

13250-19
Kāpu,kāpu kalniņâ,
Pašâ kalna galiņâ,
Tur redzeju visu jūru,
Visus jūras zvejnieciņus.
Jūra prasa smalku tīklu,
Laiva smalku zēģelišu;
Uzvelk baltu zēģeliti,
Iet laiviņa līgodama.
Teci, teci, oša laiva
Aiz to zaļu bērzu birzi,
Tur bij viena zaļa muiža,
Tâi muižâ trīs meitiņas.
Viena auda, otra šuva,
Trešà zīdu šķetereja.
Ta būs mana līgaviņa,
Kas to zīdu šķetereja.
Māmiņ' manu galvu glauda:
Tàs meitiņas nedabusi!
Ja man tàs nedosiet,
Bēdiņâs nomirišu.
Kur jūs mani racisiet,
Bēdâs puisi nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga kupla roze
Ar sidraba lapiņàm.
Sajāj kungi, stārastiņi,
Nedrīkst raut vienu zaru;
Atjāj divi Dieva dēli,
Tie nolauza divi zarus,
Ietin zīda nēzdogâ,
Ienes Māras baznicâ,
Ienes Māras baznicâ,
Ieliek Māras šūpolî.
Māra saka šūpodama:
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Bēdiņâs nomiruša.

13250-52
Trīs priedites silâ auga,
Visas vienu garumiņu,
Visas vienu garumiņu,
Visas vienu kuplumiņu.
Vienu cirtu, otra lūza,
Trešà līdzi līgojàs.
Trīs meitiņas māmiņai,
Visas vienu slaikumiņu,
Visas vienu slaikumiņu,
Visas vienu daiļumiņu.
Viena vērpa, otra auda,
Trešà zīdu šķetinaja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kas to zīdu šķetinaja;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs,
Es nomiršu bēdiņâs,
Jaunu meitu žēlumôs.
Kur jūs mani glabasiti
Bēdu puisi nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur izauga kupla roze
Deviņàmi galotnèm.
Tur sanāca jaunas meitas
Ik svētdienas puškoties.
Laužat, meitas, ko lauzdamas,
Galotniti nelaužat.
Atnāk mana mīļakà,
Ta nolauza galotniti,
Ietin zīda lakatâ,
Ienes Māŗas baznicâ,
Ienes Māŗas baznicâ,
Liek uz zelta lukturiša.
Mīļa Māŗa to vaicaja:
Kas ta puķe, kas ta roze,
Ne ta puķe, ne ta roze,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Kas nomira bēdiņâs,
Kas nomira bēdiņâs,
Jaunu meitu žēlumôs.

13250-4
Divi dienas mežâ gāju,
Neka labu nedabuj';
Nu vēl iešu trešâ dienâ,
Dabūš' mellu kumeliņ'.
Uzkāpišu mugurâ,
Uzjājišu augstu kalnu.
No ta kalna nojājišu,
Iejājišu smukâ birzî;
No tàs birzes izjājišu,
Nogriezišu šautru šaujiņ',
Iztrūks ciema suniņi,
Iztek tur trīs skaistas meitas.
Divi mani pašu ņēme,
Viena manu kumeliņ'.
Kumeliņu stallî vede,
Mani pašu istabâ;
Kumeliņam auzas silê,
Man piecēle liepas galdu;
Uzklāj baltu galdautiņ',
Uztais' manim siena vietu,
Lūdze mani, lai es guļu.
Guledamis nolūkaju,
Ko dar ciema meitiņas.
Viena šue, otra ade,
Treša tine zīžu diegus,
Cetorta jaunaka,
Ta cūciņas ēdinaj'.
Dod man, māmiņ, to meitiņu,
Kas cūciņas ēdinaj'.
Ja nedosi to meitiņ',
Miriš' meitas bēdiņâs.
Kur jūs mani racisiet?
Racìs rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauge zelta rozes
Mana kapa galiņâ.
Atjāj divi Dieva dēli,
Nolauz' divi zariņus.
Aiznes Māŗas baznīcâ,
Pušķo Māŗas altariti.
Saka Māŗa sieredama:
Ta puiša dvēselite,
Meitas bēdâs nomirusi.

33625-2
Kuplis auga ozoliņš
Brāļa staļļa pakaļâ,
Pilli zari sīku putnu,
Strazdiņš dzied galotnê.
Strazdiņš saka dziedadams:
Kur tàs mūsu brāļa māsas?
Visas ira brāļa māsas,
Pastarites vien nevaid.
Pastarite aizteceja
Gar jūrmali dziedadama,
Gar jūrmali dziedadama,
Baltas rokas mazgadama.
Baltas rokas mazgajot,
Nokrīt zelta gredzeniņš,
Gredzeniņu meklejot,
Nokrīt zīļu vainadziņš,
Vainadziņu uzņemot,
Nokrīt mēļu villainite.
Pēc villaines sniedzoties,
Iekrīt pate jūriņâ.
Ai, jūs jūras zvejnieciņi,
Izvelcieti maliņâ.
Izvilkuši maliņâ,
Uzvelciet linu kreklu.
Uzvilkuši linu kreklu,
Apjoziet zīda jostu.
Apjozuši zīda jostu,
Rociet smilšu kalniņâ.
Tur uzauga kupla liepa
Deviņiemi žuburiem,
Ikkatrâi žuburâ
Zelta poga galiņâ.
Tur jāj šādi, tur jāj tādi,
Nedrīksteja zara lauzt.
Jāj garàm Dieva dēli,
Nolauž pašu virsuniti.
Nolauzuši virsuniti,
Puško savas cepurites.
Appuškojši cepurites,
Ieiet Māras baznicâ.
Māra saka vērdamàs:
Kādu puķu tie ziediņi?
Tie nevaid puķu ziedi,
Ta cilveka dvēselite,
Ta cilveka dvēselite,
Jūriņâ noslīkuse,
Jūriņâ noslīkuse
Miglojâi rītiņâ.

13250-11
Gāju, gāju vienu dienu,
Neka laba nedabuju;
Gāju otru, gāju trešu,
Dabuj' vasku riteniša.
No ta vasku riteniša
Nopirk' bēru kumeliņu.
Uzjāj' vienu augstu kalnu,
Ieraudziju zaļu ciemu.
Sviežu šautru sētmalê,
Satrūkàs ciema suņi.
Izskrien divas zeltenites,
Trešà veca māmaliņa.
Pašu vede ustabâ,
Kumeliņu stallitê,
Paceļ man melda krēslu,
Davelk man liepas galdu,
Liek man ēst, liek man dzert,
Liek naktiņu pārgulèt.
Guledams noraudziju,
Ko dar' ciema zeltenites.
Viena ada, otra vērpa,
Trešà raksta zīdautiņu,
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Žēlabâs nomirušu?
-Tur mēs tevi glabasami,
Skaistâ rožu dārziņâ.
Tur izauga kupla liepa
Deviņiemi žuburiem.
Ik svētdienas meitas nāce
Vainadziņus darinàt;
Novijušas vainadziņus,
Aiziet Māras baznicâ.
Māra prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rìgâ pirku, naudu devu,
Vāczemêi kaldinaju.
-Ko jūs, meitas, melojati,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Žēlabâs nomiruša.

13250-6
Divi dienas mežâ gāju,
Neka laba nedabuju;
Trešo dienu aiziedams,
Dabuj' laba kumeliņa;
Dabuj' laba kumeliņa,
Tad iestāju garu ceļu,
Tad iestāju garu ceļu
Un pieplūču šautru klēpi.
Tad uzjāju lielu kalnu,
Ieraudziju tautu ciemu,
Ieraudziju tautu ciemu,
Sviežu šautres sētmalî.
Pa tam šautru sviedumam
Satrūkàsi ciema suņi;
Pa tam suņu trūkumam
Iztek ciema dzeltanites.
Divas mani pašu vede,
Trešà manu kumeliņu.
Ieved manu kumeliņu
Niedru kaulu stallitê;
Dod tam siena, dod tam auzu,
Dod tam tīra ūdentiņa.
Ieved pašu istabâ,
Paceļ manim meldas krēslu,
Apklāj baltu liepas galdu,
Uzliek Dieva mielastiņu.
Kad paēdu,kad padzēru,
Tad pateicu Dieviņam.
Taisiet manim siena cisas
Tumšajâi kaktiņâ,
Lai es varu noskatìt,
Ko tàs ciema meitas dara.
Viena vērpe, otra ada,
Trešà raksta zīdautiņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Žēlabâs nomirušu?
Skaistâ rožu dārziņâ
Zem rozišu saknitèm.
Ik svētdienas meitas nāce
Vainadziņus darinàt.
Novijušas vainadziņus,
Aiziet Māras baznicâ.
Māra prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rìgâ pirku, naudu devu,
Vāczemêi kaldinaju.
-Ko jūs, meitas, melojati,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Žēlabâs nomiruša.

13250-40
Saglaudiju gludu galvu,
Sasegloju kumeliņu,
Saseglojis kumeliņu,
Ielaižos garu ceļu.
Divi dienas mežâ jāju,
It nenieka neredzeju;
Kad es jāju trešu dienu,
Ieraudziju lielu ciemu.
Pielaužos šautru klēpi,
Sviežu šautrus sētmalâ.
Satrūkàs ciema suņi,
Iztek ciema zeltenites.
Divi mani pašu veda,
Trešà manu kumeliņu.
Ieved mani istabâ,
Kumeliņu stallitî.
Ievedušas istabâ,
Pieceļ man goda krēslu,
Pieceļ man goda krēslu,
Pievelk man liepas galdu,
Pievelk man liepas galdu,
Uzliek Dieva mielastiņu,
Uzliek Dieva mielastiņu,
Uzliek baltus biķerišus.
Lūdz man ēst,lūdz man dzert,
Lūdz naksniņu pārgulèt.
Taisa man mīkstu vietu
Tumsajâ kaktiņâ.
Noraugos guledamis,
Ko dar' ciema zeltenites.
Viena auda,otra meta,
Trešà raksta zīdautiņu.
Man, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Bēdiņâs nomirušu?
Raksim rožu dārziņâ
Zem roziņas lapiņàm.
Tur uzauga kupla liepa
Deviņiem žuburiem.
Jāj tur vecs, jāj tur jauns,
Ne zariņu nenolauž;
Atjāj pats Dieva dēls,
Nolauž pašu virsuniti,
Nolauž pašu virsuniti,
Aizpuško cepuriti,
Aizpuško cepuriti,
Nojāj Māras baznicâ.
Saka Māra zīledama:
Tie nevaid liepas ziedi,
Ta ir puiša dvēselite,
Meitu bēdâs nomiruša.