13250-4
Divi dienas mežâ gāju,
Neka labu nedabuj';
Nu vēl iešu trešâ dienâ,
Dabūš' mellu kumeliņ'.
Uzkāpišu mugurâ,
Uzjājišu augstu kalnu.
No ta kalna nojājišu,
Iejājišu smukâ birzî;
No tàs birzes izjājišu,
Nogriezišu šautru šaujiņ',
Iztrūks ciema suniņi,
Iztek tur trīs skaistas meitas.
Divi mani pašu ņēme,
Viena manu kumeliņ'.
Kumeliņu stallî vede,
Mani pašu istabâ;
Kumeliņam auzas silê,
Man piecēle liepas galdu;
Uzklāj baltu galdautiņ',
Uztais' manim siena vietu,
Lūdze mani, lai es guļu.
Guledamis nolūkaju,
Ko dar ciema meitiņas.
Viena šue, otra ade,
Treša tine zīžu diegus,
Cetorta jaunaka,
Ta cūciņas ēdinaj'.
Dod man, māmiņ, to meitiņu,
Kas cūciņas ēdinaj'.
Ja nedosi to meitiņ',
Miriš' meitas bēdiņâs.
Kur jūs mani racisiet?
Racìs rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauge zelta rozes
Mana kapa galiņâ.
Atjāj divi Dieva dēli,
Nolauz' divi zariņus.
Aiznes Māŗas baznīcâ,
Pušķo Māŗas altariti.
Saka Māŗa sieredama:
Ta puiša dvēselite,
Meitas bēdâs nomirusi.