Laima (Dēkla) mūža licēja.
1211-3 Líc, Laìmeņ, man myužeņu, Ka líc lobu, to líc garu, Ka na lobu, to na garu, Vín divejóm dìneņóm. 1211-1 Ei, Laimiņ licejiņ, Liec mūžiņu domadama; Ja liec labu, tad liec ilgu, Ja nelabu, tad neilgu. 1212-0 Dievam diena aizgājusi Ar Laimiti runajot: Dievs solija lētu mūžu, Saule ilgu dzīvošanu. 1213-0 Kur Laimiņa kājas āva, Tur palika tuteniņš. Liec, Laimit, labu mūžu, Tad atdošu tuteniņu. 1214-0 Liec, Laimiņa, man mūžiņu, Liec da vienu labumiņu, Nedod munu augumiņu Nevēkļami maldinàt. 1215-1 Liec, Laimeņa, ko likdama, Neliec visu nelikdama ?: Neliec man mūžiņâ Treju durvu virinàt. 1215-0 Liec, Laimiņa, ja likdama, Liec man vienu lielu mūžu; Neleic man mūžiņâ Treju durvu virinàt. 1216-0 Dēkle manu mūžu kāra, Trīs krēslôs sēdedama. Sēdi, Dēkli, vienu krēslu, Kar man vienu labu mūžu. 1216-3 Sēd Laimiņa divus krēslus, Grib man likt div' mūžiņi; Sēdi, Laime, vienu krēslu, Liec man labu vienu mūžu. 1216-2 Laime sēd du krēsliņ, Du mūžiņas man lemdam'; Sēd, Laimiņa, vienu krēslu, Lem man vienu labu mūžu.
|