Laima (Dēkla) mūža licēja.
1196-1 Laima Laimas jautajàs, Kas guleja šūpolî. Meita guļ, grūti pūš, Smalka darba daritaja. 1196-0 Gaiša, gaiša uguns deg Tumšajâ kaktiņâ: Tur Laimiņa mūžu raksta Mazajam bērniņam. 1197-2 Laima mana viešņa nāce; Kādu krēsliņu pacēlu? Villas groziņu pacēlu, Viegla mūža gribedama. 1197-0 Laima man viešņa nāca; Kādu tai krēslu ceļu? Baltas vilnas grozu cēlu, Lai mūžiņu vieglu lika. 1197-1 Laima mana viešņa nāca; Kād' es tai krēslu celšu? Baltas vilnas grozu celšu, Lai mūžiņu vieglu lika. 1198-0 Laime mana māmulite, Es Laimites meita biju; Kādu mūžu gribejos, Tādu pate paņēmos. 1199-4 Laime manu mūžu lēma Pie ābeles, pie liepiņas: Uzaugt man kà liepai, Kà ābelei noziedèt. 1199-1 Liec, Laimiņa, man mūžiņu Ieviņâ, liepiņâ: Kà liepai man izaugt, Kà ievai noziedèt. 1199-2 Ai, Laimiņa, licejiņa, Liec mūžiņu domadama: Liec man augti kà liepai, Kà ievai noziedèt. 1199-3 Man Laimiņa mūžu lika, Ābelê sēdedama: Liek man augt kà liepiņu, Kà ābeli noziedèt.
|