Laima (Dēkla) mūža licēja.
1199-5 Laimiņ' manim mūžu lēma Pie ābeles stāvedama: Kà liepiņa es uzaugu, Kà ābele noziedeju. 1199-6 Dēkla manu mūžu kāra Pie liepiņas, pie ābeles: Kà liepai man uzaugt, Kà ābelei noziedèt. 1199-0 Liec, Laimiņa, man mūžiņu, Liec liepâ, ābelê: Kà liepai man izaugt, Kà ābelei noziedèt. 1200-0 Dēkle manu mūžu lēma, Kalniņâ stāvedama. Lem, Dēklite, labu mūžu, Lai es gauži neraudaju. 1201-0 Dēkla manu mūžu kāra, Māte kāra šūpuliti. Kar, Dēkliņa, tādu mūžu, Ka uz tevi neraudaju. 1202-0 Laime, laime, māte ,māte, Ko jūs abas domajiet? Domajiet vienas domas, Lieciet manim vieglu mūžu. 1203-0 Dēkla manim mūžu kāra, Māte manim šūpuliti; Kar, Dēklite, vieglu mūžu, Māte, vieglu šūpuliti. 1204-0 Šūpà māte, lolo māte, Mūža mana nezinaja; Dēkle mūžu gan zinaja, Māmiņai nesacija. 1205-0 Kaut Laimiņa tāda būtu, Kà ta mana māmuliņa, Es mūžiņu izprasitu, Kādu pate gribedama. 1205-2 Kam Laimiņa tāda sieva, Kāda mana māmuliņa, Es mūdiņu prasituļu, Kādu pate gribetuļu.
|