13250-4
Divi dienas mežâ gāju,
Neka labu nedabuj';
Nu vēl iešu trešâ dienâ,
Dabūš' mellu kumeliņ'.
Uzkāpišu mugurâ,
Uzjājišu augstu kalnu.
No ta kalna nojājišu,
Iejājišu smukâ birzî;
No tàs birzes izjājišu,
Nogriezišu šautru šaujiņ',
Iztrūks ciema suniņi,
Iztek tur trīs skaistas meitas.
Divi mani pašu ņēme,
Viena manu kumeliņ'.
Kumeliņu stallî vede,
Mani pašu istabâ;
Kumeliņam auzas silê,
Man piecēle liepas galdu;
Uzklāj baltu galdautiņ',
Uztais' manim siena vietu,
Lūdze mani, lai es guļu.
Guledamis nolūkaju,
Ko dar ciema meitiņas.
Viena šue, otra ade,
Treša tine zīžu diegus,
Cetorta jaunaka,
Ta cūciņas ēdinaj'.
Dod man, māmiņ, to meitiņu,
Kas cūciņas ēdinaj'.
Ja nedosi to meitiņ',
Miriš' meitas bēdiņâs.
Kur jūs mani racisiet?
Racìs rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauge zelta rozes
Mana kapa galiņâ.
Atjāj divi Dieva dēli,
Nolauz' divi zariņus.
Aiznes Māŗas baznīcâ,
Pušķo Māŗas altariti.
Saka Māŗa sieredama:
Ta puiša dvēselite,
Meitas bēdâs nomirusi.

13250-43
Tais', māmina, man vietìnu
Tumšajâ kaktinâ.
Lai es varu nolūkàt,
Ko tàs meitas labu dar'.
Viena šuva, otra ada,
Trešà zīdi šķetinaja.
Do', māmina, to meitinu,
Kas zīditi šķetinaj';
Ja nedosi to meitinu,
Meitu bēdâ nomiriš'.

13250-19
Kāpu,kāpu kalniņâ,
Pašâ kalna galiņâ,
Tur redzeju visu jūru,
Visus jūras zvejnieciņus.
Jūra prasa smalku tīklu,
Laiva smalku zēģelišu;
Uzvelk baltu zēģeliti,
Iet laiviņa līgodama.
Teci, teci, oša laiva
Aiz to zaļu bērzu birzi,
Tur bij viena zaļa muiža,
Tâi muižâ trīs meitiņas.
Viena auda, otra šuva,
Trešà zīdu šķetereja.
Ta būs mana līgaviņa,
Kas to zīdu šķetereja.
Māmiņ' manu galvu glauda:
Tàs meitiņas nedabusi!
Ja man tàs nedosiet,
Bēdiņâs nomirišu.
Kur jūs mani racisiet,
Bēdâs puisi nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga kupla roze
Ar sidraba lapiņàm.
Sajāj kungi, stārastiņi,
Nedrīkst raut vienu zaru;
Atjāj divi Dieva dēli,
Tie nolauza divi zarus,
Ietin zīda nēzdogâ,
Ienes Māras baznicâ,
Ienes Māras baznicâ,
Ieliek Māras šūpolî.
Māra saka šūpodama:
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Bēdiņâs nomiruša.

13250-51
Trīs priedites lejiņâi,
Visas trīs vien' garumu;
Vienu cirtu, otra lūza,
Trešà līdzi locijàs.
Trīs meitiņas māmiņai,
Visas trīsas vien' dailumu;
Vienu ņēmu, otra nāca,
Trešà līdzi taisijàs.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura līdzi taisijàs;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Meitas bēdu nomirišu.
Kur jūs mani racisiet,
Kad es miršu bēdiņâs?
Rociet rožu dārziņâi
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga kupla roze
Mana zārka galiņâ.
Šādi, tādi garam jāja,
Zaru lauzti nedrīksteja;
Piejāj' trīsi Dieva dēli,
Tie nolauza galoksniti,
Tie nolauza galoksniti,
Aiznes' Māras baznicâ.
Sak' Māriņa raudadama:
Ta nebija īsta roze,
Ta bij puiša dvēselite,
Meitas bēdu nomiruse.

13250-30
Līgo laiva uz ūdeņa,
Uz araja meitiņàm;
Arajam skaistas meitas,
Zēģlišu audejiņas.
Viena vērpa, otra auda,
Trešà zīdu šķetinaja;
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kas to zīdu šķetinaja;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasieti,
Bēdiņâs nomirušu?
-Tur mēs tevi glabasim,
Skaistâ rožu dārziņâ,
Skaistâ rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga kupla roze
Deviņàmi galotnèm.
Tur sanāca svētu rītu
Jaunas meitas puškķoties.
Laužat, meitas, ko lauzdamas,
Galotniti nelaužat.
Nolauž pašu galotniti,
Ietin zīdes nēzdogâ,
Ietin zīdes nēzdogâ,
Ienes Māŗas baznicâ.
Māŗa prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
Rìgâ pirku,naudu devu,
Vāczemê kaldinaju.
Kam jūs, meitas, melojiet.
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Bēdiņâs nomiruša.

13250-16
Jāju, jāju garu ceļu,
Ceļam gala nezinaju.
Jāj' pie vienas zaļas birzes,
Griezu šķetru padusê.
Jāju,jāju garu ceļu,
Ceļam gala nezinaju.
Izjāj' no tàs zaļas birzes,
Ieraug' vienu augstu kalnu.
Nu ar rikšiem, nu ar lēkšiem
Uz to vienu augtu kalnu.
Dajāj' nu pie augsta kalna,
Ieraug' vienu lielu ciemu.
Nu ar rikšiem, nu ar lēkšiem
Uz to vienu lielu ciemu.
Dajāj nu pie liela ciema,
Metu šķetru sētmalâ.
No tàs šķetras būšķešanas
Uztrūkàs ciema suņi;
No ta suņu trūkumiņa
Iztek trīs zeltenites.
Divas mani pašu ņēma,
Trešà manu kumeliņu.
Ieliek manu kumeliņu
Triju staļļu dibenâ,
Triju staļļu dibenâ
Aiz deviņàm atslēgàm.
Ieved pašu istabâ,
Paceļ man liepas krēslu,
Paceļ man liepas krēslu,
Pienes man kļava galdu.
Liek man ēst, liek man dzert,
Liek man drusku pagulèt.
Ne es ēdu, ne es dzeru,
Tikai drusku paguleju.
Noskatos guledams,
Ko darija jaunas meitas.
Viena šuva, otra auda,
Trešà zīdu šķetereja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura zīdu šķetereja;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasat,
Žēlabâs nomirušu?
Sarkan' rožu dārziņâ
Zem magoņu lapiņàm.
Tur uzauga skaista puķe
Deviņiem zariņiem;
Tur jāj jauni kara vīri
Ik rītiņus puškoties;
Tur teceja jaunas meitas
Ik rītiņus kroņus vīt.
Appušķojšies, sataisijšies,
Ieiet Māras baznicâ.
Prasa Māra raudadama:
Kas ta tāda skaista puķe?
Ta nebija skaista puķe,
Ta bij puiša dēselite.

13250-15
Jāju dienu jāju nakti,
Neko labu neuzjāju.
Uzjāj vienu augstu kalnu,
Ieraug' vienu lielu ciemu.
Iztek viena zeltenite,
Ta sunišus pasàrgaja;
Iztek otra zeltenite,
Ta saņēme kumeliņu.
Iztek trešà zeltenite,
Ta iebēre silê auzas;
Iztek veca māmulite,
Ta saņēme mani pašu.
Ieved mani istabâ,
Sēdin' galda galiņâ.-
Tais', meitiņa, siena gultu
Tumšajâ kaktiņâ,
Lai es varu nolūkot,
Ko tàs ciema meitas dara.
Viena aude otra vērpe,
Trešà zīdu šķeterè.
Dod, māmiņ, man to meitu,
Kas to zīdu šķeterè;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani racisiet
Bēdu puisi nomirušu?
Racìs rožu dārziņà
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauge kupla roze
Deviņiem žuburiem,
Tur ar' nāce ik svētdienas
Jaunas meitas krones pīt.
Raujat, meitas, ko raudamas,
Neraujat galotni.
Ienāc' pati Māres meita,
Ta norāve galotniti.
Norāvusi galotniti,
Ienes Māres baznicâ,
Ienes Māres baznicâ,
Pakaŗ Dieva altarî.
Sak' ta Māre sieredama:
Ta nav puķe,ta nav roze,
Ta nav puķe, ta nav roze,
Ta ir puiša dvēselite.

13250-55
Čīkstej mani liepu sedli,
Kumeliņu sedlodam.
Kad kumeļu apsedlo,
Apvilku trīs brūnus svārkus,
Apvilk baltu slēž kreklu,
Apjozos zobeņu,
Uzlik caunu cepurit,
Tad uzkāpe kumeļâ.
Jāju, jāju visu nakt,
Ceļam galu nedabu.
Uzjāj vienu augstu kalnu,
Ieraug vienu lielu ciem.
Iztek treju zeltenit
No ta viena liela ciem.
Divi mani pašu vede,
Treša manu kumeliņ.
Ieved manu kumeliņ
Pašâ staļļa dibinâ,
Ber auziņas silitê,
Met amol redelês.
Ieved mani istabâ,
Paceļ melnu ādas krēslu,
Paceļ baltu liepas galdu,
Uznes vienu alus bļod,
Divi sudrab' biķerišus,
Tur es ēd, tur es dzēru
Līdz pašam vakaram.
Taisij manim siena gult
Tumšajâ kaktiņâ,
Lai es varu nolūkot,
Ko dar ciema zeltenites.
Viena vērpe, otra aude,
Treša zīdu šķetinaj.
Ta būs mana līgaviņ,
Kas to zīdi šķetina.
Ja māmiņa to nedos,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani racisiet,
Bēdiņâs nomirušu?
Pakaļ rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzaugs kupla roz'
Uz manàm krūtiņàm,
Tur tecès jaunas meitas
Ik svētdien kroni pīt.
Nopinušas rožu kron',
Ieies Māŗas baznicâ,
Apakš Māŗas altarit.
Lai dzied mans augumiņš
Jaunu meitu galviņâ.

13250-54
Trīs putniņi skaisti dzied
Smalku lazdu krūmiņâ;
Trīs māsiņas skaisti raksta,
Zem lodziņa sēdedamas.
Viena raksta, otra raksta,
Trešà raksta zīdautiņu.
Ta ir mana ļaudaviņa,
Kuŗa raksta zīdautiņu.
Kad nedeve tàs meitiņas,
Es nomiru bēdiņâ.
Kad nomiru bēdiņâ,
Kur jūs mani glabajat?
Pašà Dieva dārziņâ
Zem rozišu lapiņàm.
Tur izauga kupla roze,
Garus zarus zarodama.
Vijiet, meitas, vainadziņus,
Ejiet Dieva baznicâ.
Visi ļaudis tà prasija:
Kas spīdeja baznicâ?
Svēta Māra atsacija:
Tie spīdeja rožu ziedi.
Ne spīdeja rožu ziedi,
Spīd bāriņa asariņas.
Spīd bāriņa asariņas,
Kas nomira bēdiņâ,
Ka netika ta meitiņa,
Kura tika prātiņam.

13250-11
Gāju, gāju vienu dienu,
Neka laba nedabuju;
Gāju otru, gāju trešu,
Dabuj' vasku riteniša.
No ta vasku riteniša
Nopirk' bēru kumeliņu.
Uzjāj' vienu augstu kalnu,
Ieraudziju zaļu ciemu.
Sviežu šautru sētmalê,
Satrūkàs ciema suņi.
Izskrien divas zeltenites,
Trešà veca māmaliņa.
Pašu vede ustabâ,
Kumeliņu stallitê,
Paceļ man melda krēslu,
Davelk man liepas galdu,
Liek man ēst, liek man dzert,
Liek naktiņu pārgulèt.
Guledams noraudziju,
Ko dar' ciema zeltenites.
Viena ada, otra vērpa,
Trešà raksta zīdautiņu,
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Žēlabâs nomirušu?
-Tur mēs tevi glabasami,
Skaistâ rožu dārziņâ.
Tur izauga kupla liepa
Deviņiemi žuburiem.
Ik svētdienas meitas nāce
Vainadziņus darinàt;
Novijušas vainadziņus,
Aiziet Māras baznicâ.
Māra prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rìgâ pirku, naudu devu,
Vāczemêi kaldinaju.
-Ko jūs, meitas, melojati,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Žēlabâs nomiruša.