13250-37
Tēvs, māmiņa mani kūla,
Kam neņēmu līgaviņu.
Vilku savus brūnus svārkus,
Liku cauna cepuriti,
Segloj' savu kumeliņu
Sudrabiņa sprādzitèm.
Jāj' pa ceļu raudadams.
Nojāj' ciema ielejâ,
Metu seglus sētmalê,
Visa zeme norībeja.
No to seglu rībejiena
Izbijàsi ciema suņi.
No to suņu rējumiņa
Iznāk ciema dzeltenites.
Divi mani pašu veda,
Trešà veda kumeliņu.
Ieved manu kumeliņu
Kunga staļļa dibenâ:
Vara stallis, svina grīda,
Sudrabotas redelites.
Ieved mani istabâi,
Paceļ man liepu krēslu,
Paceļ man liepu krēslu,
Uzklāj man ozol' galdu.

13250-20
Kam tì kungi krùgu taìsa
Ļela çeļa maļeņâ?
Čygonim olu dzert,
Mežnìkim silldétís.
Vína poša krùga maita
Aicyn' maņa pagulét.
Guļ tu poša, krùga maita,
Tova víta pyllna blusu,
Tova víta pyllna blusu,
Tovi mallni paladzeņi.
Meža gaiļi agri dzíd,
Man jóít uz mòtes maitóm.
Màmeņai treis maiteņas,
Vysas roksta smolkus rokstus.
Ka nadúsi tòs maiteņas,
As nùmèršu bèdeņâ.
Kur jius mani globosit,
Nùmyrušu bèdeņâ?
Zam lúdzeņa dòrzeņâ
Smolku rùžu sakņeitês.
Tí izauga bollta puča
Da patim debešim (dabasim).
Atbrauc kungi, atbrauc ļauds,
Nivíns zora nanùlauž;
Atjāj pats Dìva dáls,
Nùlauž pošu versyņeiti,
Nùlauž pošu versyņeiti,
Aizpuškòja capureiti,
Aizpuškòja capureiti,
Ìít Dìva bazņeicâ.
Vaìcoj kungi, vaìcoj ļaudis:
Kaida kùka tì zídeņi,
Na kùçeņa tì zideņi,
Tì ir dórgas dvèşeļeitis,
Tì ir dórgas dvèşeļeitis,
Dèdeņâ nùmyrušas.

13250-28
Kur tu jósi, bròļeļeņ,
Zeìžu jústu júzdamis?
-Ej, mòseņ, navaicoj,
Atdor' man dzelža vòrtus.
-Es vòrteņus atdarèju,
Kur tu jósi, bròļeļeņ?
-Jóju, jóju augstu kolnu,
Jau dajóju cìma sàtu.
Sasatriuka cìma suņi,
Iztak cìma div' dzaltònis.
Vína mani pati jème,
Ùtra munu kumèļeņu.
Mani vede kļèteņî,
Kumèļeņu staļļeitî;
Man patim veìna glòze,
Kumèļam auzu sìks.
Pataìsot man vìteņu
Tymsejâ kakteņâ.
Guládamys nùsavèru,
Kù dora cìma meitas.
Vína oda, ùtra šyva,
Treša roksta zeižauteņis.
Dúd, màmeņ, tù meitiņi,
Kura roksta zeìžauteņis;
Ka nadúsi tòs meiteņis,
Es nùmeršu bèdeņóm.
-Kur mes tevi globósim,
Bèdeņâ nùmyrušu?
-Jaunu meitu dòrzeņâ,
Pošu rùžu videņî,
Pošu rùžu videņî,
Juzupeņu kriùmeņî.
Tí izauga kupla lìpa
Deviņóm atlasém.
Ít meitiņis, ít puìškiņi,
Ni zareņa nanùlauze;
Atít Dìva div' déļeņi,
Nùlauž pošu versyuneiti,
Aizasprauduš' capureiti
Ìít Mòrys bazneiceņâ.
Tai saceja sváta Mòra:
Ni te puķe, ni te ròža,
Te ir dòrga dvèseļeite,
Bèdeņóm nùmyruse.

13250-44
Tēvs dēlami naudu deva,
Lai pirk bēru kumeliņu.
Labak pirku oša laivu,
Ne kà bēru kumeliņu;
Kamēr bēris auzas ēda,
Jau laiviņa gabalâ.
Teci, mana oša laiva
Simtu jūdzes dieniņâ,
Simtu jūdzes dieniņâ,
Divi simti naksniņâ,
Ka tu vari aiztecèt
Līdz pat Saules pagastam.
Tur tâi Saules pagastâ
Veca, veca māmuliņa.
Tai vecai māmiņaji
Trīs meitiņas zeltenites.
Viena vērpa, otra auda,
Trešà zīdu šķetereja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura zīdu šķetereja;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasieti,
Žēlabâsi nomirušu?
Skaistâ rožu dārziņâ
Zem rozišu lapiņàm.
Tur izauga daila roze
Deviņiem zariņiem.
Lauziet, meitas, visus zarus,
Galotnites atstājiet.
Atjāj vienis tautu dēls,
Tas nolauza galotniti,
Tas nolauza galotniti,
Aizpuškoja cepuriti.
Brīnàs ļaudis, brīnàs meitas,
Kas ta tāda puķe, bij.
Ta nebija puķe, roze,
Ta bij puiša dvēselite,
Ta bij puiša dvēselite,
Meitu dēļi nomiruša.

13250-1
Divi dienas ganôs gāju,
Neka labu nedabuju.
Gāju vēl trešu dienu,
Dabuj' doru dējejiņu ?
No tà doru dējejiņa
Dabuj' vasku riteniti.
No ta vasku riteniša
Dabuj' naudas dālderiti.
No ta naudas dālderiša
Pirku sirmu kumeliņu.
Jāju, jāju pa celiņu,
Līdz iejāju ciemiņâ.
Satrūkàs ciema suņi,
Iztek divi zeltenites.
Viena ņēma mani pašu,
Otra manu kumeliņu;
Veda manu kumeliņu
Pašâ staļļa dibinâ;
Veda mani istabâ,
Paceļ man meldas krēslu,
Paceļ manim meldas krēslu,
Paceļ man liepas galdu,
Paceļ manim liepas galdu,
Uzklāj baltu paladziņu,
Uzliek manim rudzu maizi,
Uzliek miežu alutiņu,
Lūdza man, lai es ēdu,
Lūdza mani, lai es dzeru.

13250-46
Tris gadiņi audzinaju
Stallî bēru kumeliņu;
Ceturtâ gadiņâ
Jāju meitas lūkoties.
Es iegāju klētiņâ,
Noslauk' gaužas asariņas,
Noslauk' gaužas asariņas
Savâ zīdes nēzdogâ.
Es uzkāpu kumeļâ,
Prāts bij jāt, prāts nejāt,
Prāts bij jāt, prāts nejāt,
Prāts palikti sētiņâ.
No sētiņas aizjādams,
Ieraug' vienu bērzu birzi.
Es piejāju birzei klāti,
Nogriež' vienu bērzu rīksti.
No birzites aizjādams,
Ieraug' vienu lielu sētu.
Es piejāju sētai klāti,
Ieraudziju sīvus suņus.
Iznāk viena zeltainite,
Atsargà sīvus suņus;
Iznāk otra zeltainite,
Nolūdz mani no kumeļa.
Tec teciņus, tautu meita,
Sijà auzas kumeļam,
Lepnis manis kumeliņis,
Neēd auzas nesijatas.
Iznāk veca māmulite,
Ielūdz mani istabâ,
Paceļ manim smilgu krēslu,
Apklāj manim liepu galdu.

13250-31
Leìgò, laìva, uz eudiņa,
Iz oròja meitiņóm!
Tur man tyka, tur man tyka,
Tur man dzeive naapnyka.
Oròjam daìlys meitys,
Zèdželeišu audèjeņis.
Vína vèrpe, ùtra aude,
Trešò roksta zeìdauteņu.
Man, màmeņ, tù meiteņu,
Kura roksta zeìdauteņu.
-Es nadevu tós meiteņis,
Tej man poša jaunókò.
-Ka nadevi tós meiteņis,
Es nùmyru žalobóm.
Kur jeùs mani globóşet,
Meitu bàdu nùmyrušu?
-Bollt' rùzeišu dòrzeņâ
Zam rùzeišu lapeņóm.
Tur izauga kupla rùze
Deveņim žuburim.
Tur tós jaunys meitys gò
Ik sastdìnis krùņu peitu.
Nùpynuš, nùvejuš,
Saít Mòrys bazņeicâ.
Praşej' Mòra raudódama:
Kur meiteņis taidu jème?
-Reìgâ pèrku, naudu devu,
Vòczemê kalldynavu.
-Kù jiùs, meitys, malòjat,
Tys navá Reìgys krùņş,
Tej ir zàna dvèşeleite,
Meitu bàdóm myruşe.

13250-53
Trīs priedites siliņâ,
Visas vienu garumiņu.
Vienu cirte, otra lūze,
Treša līdzi locijàs.
Māmiņai trīs meitiņas,
Visas vienu dailumiņu.
Viena ada, otra raksta,
Treša zīdus šķetereja.
Do', māmiņa, to meitiņu,
Kura zīdus šķetereja;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasat
Bēdu puisi nomirušu?
Magoniņa dārziņâ
Zem roziša lapiņàm.
Tur izauga liela roze
Deviņiem žuburiem,
Tur iet visas jaunas meitas
Ik svētdienas puškoties.
Rāva viena, rāva otra,
Nenorāva galvenices.
Danāk divi Dieva dēli,
Tie norāve galvenici.
Tie sacija: skaista puķe!
Ta nebij skaista puķe,
Ta nebij skaista puķe,
Ta bij puiša dvēselite.

13250-0
Divas dienas mežâ gāju,
Neka laba nedabuju.
Kad izgāju trešo dienu,
Dabuj' vasku ritentiņu.
Par to vasku ritentiņu
Pirku labu kumeliņu.
Nopirc's labu kumeliņu,
Jāju meitas lūkoties.
Jāju dienu, jāju nakti,
Ceļam gala nedabuju.
Tad uzjāju augstu kalnu,
Ieraudziju lielu ciemu.
Sviežu šautru sētmalê,
Satrūkàs ciema suņi.
Iztek trīs zeltenites,
Viena veca māmuliņa,
Ved man' pašu istabâ,
Kumeliņu stallitê.
Dod man ēsti, dod man dzerti,
Liek naksniņu pārgulèt.
Pataisija siena cisas
Timšajâ kaktiņâ.
Noskatiju guledams,
Ko darija zeltenites:
Viena vērpa, otra auda,
Trešà zīdu šķetereja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kas zīdiņu šķetereja!
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani apraksiet,
Žēlabâs nomirušu?
Jaunu meitu dārziņâi
Zem rozišu lapiņàm.
Ik svētdienas jaunas meitas
Atteceja kroņu pīt;
Ik svētdienas baznicâ
Lai zied manis augumiņš,
Lai zied manis augumiņš
Jaunu meitu galviņâ.

13250-13
Trīs dieniņas mežâ braucu,
Neka laba nedabuju;
Vēl aizbraucu cetorto,
Dabuj' vasku riteniti.
No ta vasku riteniša
Iesakūlu naudiņâ,
Nosapirku lielu zirgu,
Uzjāj' augstâ kalniņâ.
Salasiju šautru klēpi,
Metu ciema sētmalî.
Sajutuši ciema suņi,
Sāka visi čavinàt.
Iztek divi zeltenites
Dzeltenàm galviņam,
Viena mani pašu veda,
Otra manu kumeliņu;
Zirgu veda stallitî,
Pašu veda istabâ.
Paceļ lielu liepas galdu,
Uzliek baltus maizes klaipus,
Liek man ēst, liek man dzert,
Liek naksniņu pārgulèt.
Guledams nosavēru,
Ko dar' ciema zeltenites.
Viena šūn, otra ada,
Trešà zīdu šķetereja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura zīdu šķeterè,
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Bēdu puisi nomirušu?
Smukâ rožu dārziņâ
Apakš zaļu veleniņu.
Tur tecès jaunas meitas
Ik rītiņa pušķoties.
Rāva viena,rāva otra,
Cekuliņa nenorāva.
Jāja divi Dieva dēli,
Tie norāva virsauniti,
Tie norāva virsauniti,
Iejāj' Māras baznicâ.
Vaicà kungi, vaicà ļaudis,
Kāda koka tie ziediņi.
Tie nebija koka ziedi,
Ta bij puiša dvēselite.