15830-0
Es nezinu, kalabad
Man sirsniņa gaužam sāp.
Diezin Dievis, vaj ir tiesa,
Ko tie ļaudis daudz runaja:
Cits teic manu sirdspuķiti
Jau ar citu saderetu.
Eim' stallêi, sedloj bēri,
Jāš' es viņu apraudzìt.
Ne pie vārtu nepiejāju,
Jau satiku izvedam.
Es viņai roku sniedzu,
Viņ' rociņu man nedeva.
Es vaicaju brālišam,
Nezinaju, ko darìt,
Vaj būs manim ceļu griezt,
Vaj vilkt savu zobentiņu.
Labak ceļu pagriezišu,
Nevilkš' savu zobentiņu.
Būs man vienas rozes dēļ
Tādu augstu žogu pīt?
Būs man vienas meitas dēļ
Turèt lielu sirdēstiņu?
Vēl citâi dārziņâi
Jo dailakas rozes aug;
Vēl citai māmiņai
Jo dailakas meitas aug.
Es paklāju mellu deķi
Pa kumeļa kājiņàm,
Lai sēroja kumeliņis
Pēc tàs jaunas līgaviņas.

15830-2
Diezin vaj tas tiesa bija,
Ko ļautiņi daudz runaja:
Teica manu pirmo brūti
Jau ar citu saderetu.
Neklausiju ļaužu runas,
Jāšu viņas apraudzìt.
Ne pusceļa nenojāju,
Satiek' viņu aizvedot.
Nezinaju, ko dariti,
Vaj griezt ceļu, vaj negriezt,
Vaj griezt ceļu, vaj negriezt,
Vaj raut savu zobentiņu.
Labak es ceļu griežu,
Ne kà rauju zobentiņu,
Vaj es citas nedabušu
Līdz citam rudeņam?
Bij man vienas rozes dēļ
Tādu augstu sētu pīt?
Bij man viena rieksta dēļ
Tādu gaŗu lagzdu liekt?
Bij man vienas meitas dēļ
Tādu gaŗu ceļu jāt,
Tādu gaŗu ceļu jāt,
Sviedrèt savu kumeliņu?
Sviedri teki kumeļami,
Man birst gaužas asariņas.
Ņemu savu seglu deķi,
Slauku sviedrus kumeļam;
Ņemu zīda nēzdodziņu,
Slauku paša asariņas.

8682-5
Pie ābeles piestājos,
Ar tautieti runajot.
Birst ābelei balti ziedi,
Birst man gaužas asariņas.
Manas gaužas asariņas,
Nebirstiet zemitê,
Birstiet zelta biķerî,
Lai skait' Dieva actiņa.
Ko, ļautiņi, dabusiet,
Apkārt mani runadami?
Grūt' nākàs, lab' vēlèt
Sav' auguma pēlejam.
Krīt zemê bērza lapa,
Grimst ūdens dibenâ,
Tà nogrims mani skauģi,
Kas man laba nevēleja.

5779-3
Āz upites melli meži
Zeltitam pazarem.
Brien, brāliti, pār upiti,
Nolauz vienu pazariti.
-Ko, māsiņa, tu darisi
Ar to vienu pazariti?
-No tàs vienas pazarites
Liedinašu vaiņadzinu.
Priekšâi man zeltu lika,
Pakaļâi sudrabiņu,
Ik katrâi pusitêi
Rīta zvaigzni ar vakara.
Citas meitas man vaicaja,
Kur es tādu kronu jēmu.
Rìgâi pierku, naudu devu,
Vāczemêi liedinaju.

13730-2
Apsegloju sirmu zirgu,
Jāj' māsiņas aplūkot,
Jāj' māsiņas aplūkot,
Ko ta dara tautiņâs.
Pie vārtiem nepiejāju,
Jau māsiņa preti tek,
Baltas rokas žņaudzidama,
Asariņas slaucidama.
Aiz dusmàm nezinaju,
Kur piesiet kumeliņu.
Nāc ārâ, znota šķelmi,
Man ar tevi jarunà.
Kam tu ņēmi man māsiņu,
Kad gribeji raudinàt?
Tava galva, mana roka,
Mans tērauda zobentiņš!

35706-0
Veca bāba ziliem zobiem
Man pakaļi vazajàs,
Man pakaļi vazajàsi,
Savu meitu dāvadama.
Kur es likšu tavu meitu?
Tava meita pieguleta,
Tava meita pieguleta,
Mani rieči nodiluši.
Rìtu braukšu uz Kuldigu,
Savu rieču metinàt,
Divi podi dzelzes likšu,
Trešo cieta tēraudiņa.
Nu es ņemšu tavu meitu,
Savu rieču izprovèt.
Divi zēni pataisiju,
Trešo sīku meiteniti.

33554-1
Ai, lieli meži,
Zaļas atvasites!
Izved mani, māmaļiņa
Iz ta liela meža;
Izveduse pasolija
Čigana dēlam.
Ai, ne es iešu,
Ai, ne man tīki:
Čiganami jājamà
Pātaga rotâ.
Ai, lieli meži,
Zaļas atvasites!
Izved mani māmaļiņa
Iz ta liela meža;
Izveduse pasolija
Skrodera dēlam.
Ai, ne es iešu,
Ai, ne man tīk:
Skrodera dēlam
Adata rokâ.
Ai, lieli meži,
Zaļas atvasites!
Izved mani māmaļiņa
Iz ta liela meža,
Izveduse pasolija
Araja dēlam.
Ai, tur es iešu,
Ai, tur man tīki:
Arajam jauna klēts,
Pilna labibiņas.

24945-2
Bròļi, broļi, kam mòseņi
Kòjóm laidet bazneicâ?
Kur tì jiusu sèrmi zyrgi,
Kur raksteitas kamaneņis?
-Sèrmi zyrgi na deļ mòsu,
Ni raksteitas kamaneņis,
Sèrmi zyrgi, kamaneņis
Lìgaveņu vyzynòt.
Pats ìvežu sèteņâ,
Pats ìvežu klèteņâ,
Pats vìteņu pataìseju,
Pats paprìšku atsagulu.
Gulis, muna lìgaveņa,
Uz munòm rùceņòm;
Ka rùceņis nùgulèsi,
Tulaìk tevi mùdynòšu.
Celís, muna lìgaveņa,
Jau rùceņis nùgulèji!
Lìgaveņa caldamòs
Gauži, gauži aizraudò:
Vai, Dìveņ, golva sòp,
Kam es niule žàlóšús!
Ni maņ tàvs, ni maņ mòte.
Ni eìstì bròļeļeņi;
Sveşys tàvs, sveša mòte,
Sveši maņ dìvereiši.

31933-4
Aši, aši zīle dziedi
Staļļa broda galiņâ.
Ej, māsiņa, klausitiesi,
Kadu vēsti zīle dzied.
Zīle dziedi tādu vēsti,
Būs brāļami karâ iet.
Brāliņš karâ i negāja
Nepuškotu cepuriti.
Lec, māsiņa, dārziņâi,
Puško brāļa cepuriti!
-Dziedadama aizpuškoju,
Raudadama pavadiju.
-Ka tu raudi, man' māsiņa,
Vaj tev bija rožu žēl?
-Man nebija rožu žēl,
Man bij tevis paša žēl,
Man bij tevis paša žēli,
Vairs mūžami neredzèt.
-Neraud gauži, man' māsiņa,
Gan tu manis sagaidisi.
Ja tu manis nesagaidi,
Sagaid' mana kumeliņa,
Sagaid' mana kumeliņa
Ar naudiņas vezumiņu.-
Par deviņas vasariņas
Kumeliņa sagaidiju,
Kumeliņa sagaidiju
Par kalniņu attekam.
No kumeļa pavaicaju,
Kur palika jājejiņš.
Tur palika jājejiņis
Uz tiem Prūšu robežiem.
Tur guļ vīri kà ozoli,
Sārtiem krauti zobeniņi,
Sārtiem krauti zobeniņi,
Skaudzèm mestas cepurites,
Asintiņu upe tek,
No kauliemi tilti griezti.
Smiltis grauze baltos vaigus,
Vējiņš matus plīveneja,
Vējiņš matus plīveneja,
Saule kaulus balinaja.
Pulkiem skrēja dvēselites
Pie Dieviņa žēloties.

12554-10
Pie kauliņa gārda gaļa,
Pie puisiša silta guļa.
Tas ir meli, kas to saka,
Ka pie puiša silta guļa,
Es guleju viņu nakt',
Man nosala muguriņa.