15830-0
Es nezinu, kalabad
Man sirsniņa gaužam sāp.
Diezin Dievis, vaj ir tiesa,
Ko tie ļaudis daudz runaja:
Cits teic manu sirdspuķiti
Jau ar citu saderetu.
Eim' stallêi, sedloj bēri,
Jāš' es viņu apraudzìt.
Ne pie vārtu nepiejāju,
Jau satiku izvedam.
Es viņai roku sniedzu,
Viņ' rociņu man nedeva.
Es vaicaju brālišam,
Nezinaju, ko darìt,
Vaj būs manim ceļu griezt,
Vaj vilkt savu zobentiņu.
Labak ceļu pagriezišu,
Nevilkš' savu zobentiņu.
Būs man vienas rozes dēļ
Tādu augstu žogu pīt?
Būs man vienas meitas dēļ
Turèt lielu sirdēstiņu?
Vēl citâi dārziņâi
Jo dailakas rozes aug;
Vēl citai māmiņai
Jo dailakas meitas aug.
Es paklāju mellu deķi
Pa kumeļa kājiņàm,
Lai sēroja kumeliņis
Pēc tàs jaunas līgaviņas.