15830-2
Diezin vaj tas tiesa bija,
Ko ļautiņi daudz runaja:
Teica manu pirmo brūti
Jau ar citu saderetu.
Neklausiju ļaužu runas,
Jāšu viņas apraudzìt.
Ne pusceļa nenojāju,
Satiek' viņu aizvedot.
Nezinaju, ko dariti,
Vaj griezt ceļu, vaj negriezt,
Vaj griezt ceļu, vaj negriezt,
Vaj raut savu zobentiņu.
Labak es ceļu griežu,
Ne kà rauju zobentiņu,
Vaj es citas nedabušu
Līdz citam rudeņam?
Bij man vienas rozes dēļ
Tādu augstu sētu pīt?
Bij man viena rieksta dēļ
Tādu gaŗu lagzdu liekt?
Bij man vienas meitas dēļ
Tādu gaŗu ceļu jāt,
Tādu gaŗu ceļu jāt,
Sviedrèt savu kumeliņu?
Sviedri teki kumeļami,
Man birst gaužas asariņas.
Ņemu savu seglu deķi,
Slauku sviedrus kumeļam;
Ņemu zīda nēzdodziņu,
Slauku paša asariņas.