15827-0
Ej ar Dievu maliņâ,
Man' audzeta līgaviņa!
Mana paša vaina bij,
Kam tik ilgi audzinaj'.

15828-0
Ej ar Dievu tu pie cita,
Man' audzeta līgaviņa!
Dod rociņu šķirdamies,
Piemin mani dzīvojot.

15828-1
Ej ar Dievu tu pie cita,
Mana vecà līgaviņa,
Piemin' mani dzīvodama,
Dod mutites šķirdamàs.

15829-0
Ej ar Dievu tu pie cita,
Sen cereta līgaviņa!
Es jau tevis nežēlošu,
Neraudašu pakaļâ.

15830-1
Dievs zin, Dievs zin, vaj tas tiesa,
Ko tie ļaudis izrunaja:
Teica manu līgaviņu
Jau ar citu derinatu.
Svētu rītu itin agri
Segloj' bēru kumeliņu.
Ne pusceļa nenojāju,
Nozviedzàs kumeliņis;
Ne līdz vārtiem neaizjāju,
Redzu viņas izvedam.
Vaj bij man ceļu griezt,
Vaj izvilkt zobentiņu? -
Es izvilku lakatiņu,
Glaužu gaužas asariņas.
Es paklāju melnu deķi
Pa kumeļa kājiņàm,
Lai gaudeja kumeliņš
Pēc jaunàs līgaviņas.

15830-0
Es nezinu, kalabad
Man sirsniņa gaužam sāp.
Diezin Dievis, vaj ir tiesa,
Ko tie ļaudis daudz runaja:
Cits teic manu sirdspuķiti
Jau ar citu saderetu.
Eim' stallêi, sedloj bēri,
Jāš' es viņu apraudzìt.
Ne pie vārtu nepiejāju,
Jau satiku izvedam.
Es viņai roku sniedzu,
Viņ' rociņu man nedeva.
Es vaicaju brālišam,
Nezinaju, ko darìt,
Vaj būs manim ceļu griezt,
Vaj vilkt savu zobentiņu.
Labak ceļu pagriezišu,
Nevilkš' savu zobentiņu.
Būs man vienas rozes dēļ
Tādu augstu žogu pīt?
Būs man vienas meitas dēļ
Turèt lielu sirdēstiņu?
Vēl citâi dārziņâi
Jo dailakas rozes aug;
Vēl citai māmiņai
Jo dailakas meitas aug.
Es paklāju mellu deķi
Pa kumeļa kājiņàm,
Lai sēroja kumeliņis
Pēc tàs jaunas līgaviņas.

15830-4
Ļaudis saka manu brūti
Citam, svešam saderetu.
Ļaužu runas neklausišu,
Jāšu viņas aplūkot.
Ne līdz vārtiem nenojāju,
Satiek' viņas izvadot.
Ne nu zinu ceļu griezti,
Ne pa godam sveicinàt,
Ne pa godam sveicinàt,
Ne vilkt savu zobentiņu.
Izvelk' savu zobentiņu,
Salauž' viņu gabalôs;
Izvelk' savu lakatiņu,
Slauku gaužas asaras.
Izvelk' vienu mellu deķi,
Apklāj savu kumeliņu,
Lai trūd manis kumeliņis
Pēc man' jaunu līgaviņu.

15830-2
Diezin vaj tas tiesa bija,
Ko ļautiņi daudz runaja:
Teica manu pirmo brūti
Jau ar citu saderetu.
Neklausiju ļaužu runas,
Jāšu viņas apraudzìt.
Ne pusceļa nenojāju,
Satiek' viņu aizvedot.
Nezinaju, ko dariti,
Vaj griezt ceļu, vaj negriezt,
Vaj griezt ceļu, vaj negriezt,
Vaj raut savu zobentiņu.
Labak es ceļu griežu,
Ne kà rauju zobentiņu,
Vaj es citas nedabušu
Līdz citam rudeņam?
Bij man vienas rozes dēļ
Tādu augstu sētu pīt?
Bij man viena rieksta dēļ
Tādu gaŗu lagzdu liekt?
Bij man vienas meitas dēļ
Tādu gaŗu ceļu jāt,
Tādu gaŗu ceļu jāt,
Sviedrèt savu kumeliņu?
Sviedri teki kumeļami,
Man birst gaužas asariņas.
Ņemu savu seglu deķi,
Slauku sviedrus kumeļam;
Ņemu zīda nēzdodziņu,
Slauku paša asariņas.

15830-3
Kà ta sirds man bēdu pilla, ?
Kà tàs kājas smagi kāp!
Dievs zin, Dievs zin, vaj tas tiesa,
Ko tie ļaudis izrunaja:
Dziržu savu pērno brūti
Jau ar citu saderetu.
Svētu rītu itin agri
Segloj' savu kumeliņu,
Apseglojis kumeliņu,
Jāšu viņu apraudzìt.
Nenojājis pusceļam,
Saztiek' viņu izvedam.
Lēc' no zirga, dom' rociņu,
Viņa rokas vai(r)s nedeva,
Viņa rokas vai(r)s nedeva,
Ne ar mani vai(r)s runaja.
Pavaicaju brālitim,
Ko man būs nu darìt,
Vaj man būs gaŗam jāt,
Vaj vilkt savu zobeniņu.
-Velc, brālit, zobeniņu,
Te auguse, te paliks!-
-Es paklāju mellu deķi
Kumeļam kājiņâs,
Lai trūd mans kumeliņš
Pēc šìs jaunas līgaviņas.

15831-0
Es nezinu ko darìt,
Vaj ielēkt ūdenî!
Draugs atnāca, tas paņēma
Sen ceretu līgaviņu.
Labak būtu zaglis zadzis
Simts dalderu kumeliņu,
Ne kà būtu draugs paņēmis
Sen ceretu līgaviņu.