Droša sirds, skarba daba.
Katalogs > ... > Meitu gods, tiklība. > Droša sirds, skarba daba.
6643-0 Nebijos biededama, Ne ceļâ traucejama; Es nebiju tik tramiga Kà ezera raudavite. 6644-0 Nebijosi biedejama, Ne ceļâi traucejama, Zinaj' savu drošu sirdi Kà asaju zobentiņu. 6645-1 Es izaugu sīva, dzedra Par visàm māsiņàm: Kad es gāju, zeme rīb, Akmens šķīla uguntiņu. 6645-0 No tālienes es pazinu, Kurja stalta mātes meita: Kad ta gāja, zeme rīb, Akmens šķīla uguntiņu. 6646-3 Labak man puikam būt, Ne meitai zeltenei; Es mācetu daiļi jāt, Meitu māti pierunàt. 6646-1 Bij man būt puisišam, Ne meitiņai zeltenei; Es mācetu daiļi jāt, Mīļi lūgt meitu māti. 6646-4 Puìsíšam mun bij but, Na meitiņai maelejai; As maecéju staellši ját, Lúgties mìļi meitu màetes. 6646-2 Labak būtu puisits audzis, Ne meitiņa malejiņa; Es mācetu daiļi jāt, Mīļi lūgt meitu māti. 6646-0 Puisišam man bij būt, Ne meitiņ' dzeltainit'; Es mācetu daiļi jāt, Mīļi lūgt meitu māti. 6647-0 Sauca mani sinepiti, Vēl man bija nātrai būt, Vēl man bija zeldinàt Dadžu labu tēva dēlu.
|