31802-6
Rìga, Rìga, balta Rìga,
Kas to baltu balsinaja?
Vidzemnieku rudzi, mieži,
Tie to baltu balsinaja.

12441-2
Šìs muižiņas tiesiņâ
Viena pati kupla liepa;
Tai pašai zari līka
Āra kunga ozolôs.

13595-2
Atsēdos, nodzēros
Straujupites maliņâ.
Atpelž zaļa līdeciņa,
Norauj manu vaiņaciņu.
Ņem, bāliņ, ošu laivu,
Dzen pēc manu vaiņaciņu.
-Ošu laiva gŗūta laiva,
Dzili grime dibenâ.
-Ņem, bāliņ, liepu laivu,
Ta tev' viegli vizinàs.
-Nu sadzinu, nu panācu
Laba vīra rociņâ,
Laba vīra rociņâ,
Zelta vadža galiņâ.
-Ņem, bāliņi, simtu mārku,
Izpirc manu vaiņaciņu.
-Es jau devu divi simtu,
Ne galviņu neatgrieze,
To vārdiņu vien sacija:
Lai nāk pati valkataja.

2221-7
Buciņ, āziņ, kur liki barzdiņ'?
-Iedevu Krievam izkapšu kalt.
Kur to izkaptu vajadzeja?
-Izkaptu vajaga sieniņu pļaut.
Kur to sieniņu vajadzeja?
-Sieniņu vajaga gosniņàm dot.
Kur tās gosniņas vajadzeja?
-Gosniņas vajaga pieniņu dot.
Kur to pieniņu vajadzeja?
-Pieniņu vajaga bērniem strēbt.
Kur tos bērniņus vajadzeja?
-Bērniņus vajaga cūciņas ganìt.
Kur tàs cūciņas vajadzeja?
-Cūciņas vajaga kalniņu rakt.
Kur to kalniņu vajadzeja?
-Kalniņu vajaga miezišus sēt.
Kur tos miezišus vajadzeja?
-Miezišus vajaga alutiņu brūvèt.
Kur to alutiņu vajadzeja?
-Alutiņu vajaga brāļiem dzert.
Kur tos brālišus vajadzeja?
-Brāļiem vajaga kaŗâ iet.
Ko no kaŗa tie pārnesa?
-Divi mazas adatiņas.
Kur palika adatiņas?
-Tàs iedūre sviķu celmâ.
Kur palika sviķu celmiņš?
-Tas sadega smalkôs pelnôs.
Kur palika smalks pelniņš?
-Tas izlije smalku lietu.
Kur palika smalks lietiņš?
-Tas ieskrēja upitê.
Kur palika ta upite?
-To izdzēre melli vērši.
Kur palika melli vērši?
-Tie aizgāje gaŗu ceļu.
Kur palika gaŗais ceļš?
-Tas apauge zaļu mauru.
Kur palika zaļa maure?
-To noēde Dieva zoses.
Kur palika Dieva zoses?
-Tàs aizskrēje augstu mežu.
Kur palika augstais mežs?
-To nocirta Dieva dēli.
Kur palika Dieva dēli?
-Tie uzkāpe debesîs.
Tie tur ēde, tie tur dzēre
Mīļas Māras kambarî,
Biķerišus spēledami,
Kauliņiem mētadami.

2629-0
Cīruliti mazputniņ,
Netup' ceļa maliņâ,
Rītâ brauks lieli kungi,
Ieņems tevi karitê,
Novedìs Vāczemê.
Tur tev liks malku cirst;
Kad tu malku sacirtisi,
Tad tev liks krāsni kurt;
Kad tu krāsni izkūrisi,
Tad tev liks ogļus dzēst;
Kad tu ogļus sadzēsisi,
Tad tev liks bruņas kalt;
Kad tu bruņas nokalisi,
Tad tev liks kaŗâ iet;
Kad tu kaŗâ izdienesi,
Tad tev liks mājâs nākt.
Kaŗa kungi tev iedos
Divi zeltas(ta) adatiņas.
Kur tu tàs paglabasi?
-Liepas celma galiņâ.
Kur palike liepas celmiņš?
-Tas sadega smalkôs pelnôs.
Kur palike smalks pelniņš?
-Tas izlije smalku lietu.
Kur palike smalks lietus?
-Tas ieskrēja upitê.
Kur palike ta upite?
-To izdzēre melli vērši?
Kur palike melli vērši?
-Tie aizgāje gaŗu ceļu.
Kur palike gaŗs ceļš?
-Tas apauge zaļu mauru.
Kur palike zaļa maure?
-To noēde Dieva zoses.
Kur palike Dieva zoses?
-Tàs aizskrēje augstu mežu.
Kur palike augsts mežs?
-To nocirte Dieva dēli.
Kur palika Dieva dēli?
-Tie uzkāpe debesîs.
Tie tur ēde, tie tur dzēre
Mīļas Māŗas kambarî,
Biķerišiem spēledami,
Kauliņiem mētadami.

34112-0
Dzer, puisit, alu,
Dzer, cik tev tīk.
Tīk mani ņemt?
Ja tu mani neņemsi,
Tu pieminesi:
Es tevi piesiešu
Pie sētas mieta.
Nodilsti, nonīksti
Kà sētas mietiņš!
Mūžam paliksi
Bez līgaviņas.

8378-0
Draugam pēlu to meitiņu,
Pats segloju kumeliņu.
Kà bij mani draugam teikti
To zinamu mātes meitu?

13257-0
Es izjāju Prūšu zemi
Smilgâm šūtu kažociņu.
Saspranģeju, apsegloju
Savu bēru kumeliņu,
Nu ar Dievu, Prūšu meitas,
Man pašam līgaviņa!
Jāj' pret meitu māmuliņas,
Kà saulite mirdzedams.
Meitas māte, ieraudzijsi:
Edz, kur mana saulit lec,
Tam es došu sav' meitiņu,
Vaj ta gāje, vaj negāje.
Meitin', dzirda tos vārdiņus,
Ietek rožu dārziņâ,
Ietek rožu dārziņâ,
Nopin rožu vainadziņu.
Uzlikusi galviņâ,
Tek pret manim raudadama.
Neraud' vis, man' sirsniņ,
Tūdaļ līdz nevedišu;
Par trim dienàm cetortâ,
Tad no manis vairs nebēgsi.
Nu saņēme kumeliņu,
Ieved' rožu dārziņâ,
Ved man' pašu istabâ,
Sēdin' galda galiņâ.
Sēžu, sēžu visu nakti,
Gaiļa laiku gaididam,
Kad sagaidu gaiļu laiku,
Tad vēl dzirdu tos vārdiņus:
Es grib' tava mīļà būt,
Glabàt visas tavas lietas,
Tavus zirgus, tavus vēršus,
Tavas klētes atslēdziņas.

13709-1
Aiz dusmàm nezinaju,
Kur piesēju kumelit':
Es atradu sav' māsiņu
Svētâ rītâ maltuvê.
Es tai devu labu rītu,
Viņa slauka asariņas.
Nāc ārâ, znota šķelmi,
Ko es tevim pasacišu:
Tava galva manâ rokâ,
Mans tērauda zobeniņš.
Tava galva nemaksà
Manas māsas asariņas.

13646-15
Mēs deviņi bāleliņi,
Viena pati mūs' māsiņa.
Viena pati mūs' māsiņa
Pūru mala rītiņâ.
Dzirnus šņāce, milna klaudze,
Nedzird pašas dziedatajas.
Ej, māmiņa, maltavê,
Ko dar' mūsu malejiņa?
Māmiņ' nāce istabâ,
Sav' galviņu saņēmusi.
-Ko gaidati, bāleliņi?
Aunatiesi zābakôs,
Dzenait māsai pakaļâ
Pa vizuļu birumiem.
-Nodzenàsi vienu simtu,
Tur deviņi spēlmaniši.
Mani mīļi spēlmaniši,
Priekš ko jūs te spēlejiet?
-Priekš tàs meitas spēlejam,
Ko šo dienu gaŗam vede.
Dzenaitiesi pakaļâ,
Vēl panāksiet celiņâ.
-Nodzenàsi otru simtu,
Tur deviņi kokletaji.
Mani mīļi kokletaji,
Priekš ko jūs te koklejat?
-Priekš tàs meitas koklejam,
Ko vakari gaŗam vede.
Dzenaitiesi pakaļâ,
Vēl panāksiet celiņâ.
-Nodzenàsi trešu simtu,
Ieraug' vienu lielu ciemu.
Paskandina iemauktiņus,
Iztrauceja ciema suņus.
Iznāk divi tautu dēli,
Saņem mūsu kumeliņus.
Ved mūs pašus istabâ,
Sēdin' niedru krēsliņôs,
Izceļ baltu liepas galdu,
Uznes Dieva mielastiņu.
Liek mums ēst, liek mums dzèrt,
Lik lustigi padzīvot.
Mēs neēdam, mēs nedzēram,
Apkārt vieni skatijam.
Ieraugam sav' māsiņu,
Jau micite galviņâ.
Māsiņ zelta drostalite,
Kam tev bija tà darīt?
-Bāliņ putu gabaliņ,
Nevareju tam dariti:
Dzirnus šņāce, milna klaudze,
Tautas nāce klusiņam.
-Māsa zelta drostalite,
Vai tev patīk atpakaļ?
-Brāliņ putu gabaliņ,
Es nevaru to darìt,
Es nevaru to darìt,
Man patike še dzīvot.
Aiznesat māmiņai
Simtu labu vakariņu,
Mazakai māsiņai
Manu zīļu vainadziņu.