13257-0
Es izjāju Prūšu zemi
Smilgâm šūtu kažociņu.
Saspranģeju, apsegloju
Savu bēru kumeliņu,
Nu ar Dievu, Prūšu meitas,
Man pašam līgaviņa!
Jāj' pret meitu māmuliņas,
Kà saulite mirdzedams.
Meitas māte, ieraudzijsi:
Edz, kur mana saulit lec,
Tam es došu sav' meitiņu,
Vaj ta gāje, vaj negāje.
Meitin', dzirda tos vārdiņus,
Ietek rožu dārziņâ,
Ietek rožu dārziņâ,
Nopin rožu vainadziņu.
Uzlikusi galviņâ,
Tek pret manim raudadama.
Neraud' vis, man' sirsniņ,
Tūdaļ līdz nevedišu;
Par trim dienàm cetortâ,
Tad no manis vairs nebēgsi.
Nu saņēme kumeliņu,
Ieved' rožu dārziņâ,
Ved man' pašu istabâ,
Sēdin' galda galiņâ.
Sēžu, sēžu visu nakti,
Gaiļa laiku gaididam,
Kad sagaidu gaiļu laiku,
Tad vēl dzirdu tos vārdiņus:
Es grib' tava mīļà būt,
Glabàt visas tavas lietas,
Tavus zirgus, tavus vēršus,
Tavas klētes atslēdziņas.