13250-5
Divi dienas mežà gāju,
Neka laba nedabuju;
Trešajâi dieniņâ
Dabuj' sirmu kumeliņu.
Jūdzu sirmi kamanâs,
Braucu meitas lūkoties.
Garam braucu lielu ciemu,
Iztek ciema zeltenites.
Viena ņēma kumeliņu,
Ved ozola kūtiņâ;
Otra mani pašu ved
Smukâ liepas istabâ.
Noliek baltu liepas galdu,
Paceļ manim liepas krēslu,
Uzliek maizi, uzliek alu,
Liek man Dievus pieminèt.
Es neēdu, es nedzēru,
Apkārt vieni raudzijos.
Es ieraugu trīs meitiņas,
Visas vienas māmuliņas.
Viena ada, otra auda,
Trešà zīdu šķetereja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura zīdu šķetereja.
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Bēdiņâs nomirušu?
Skaistâ rožu dārziņâ
Zem rozišu lapiņàm,
Zem rozišu lapiņàm
Dzeltenâs smiltiņâs.
Tur izauga daiļa liepa
Deviņiem žuburiem,
Deviņiem žuburiem,
Dzelteniem ziediņiem.
Ik svētdienas liepa zied,
Ik svētdienas meitas nāk,
Ik svētdienas meitas nāk
Vainadziņus darinàt.
Novijušas vainadziņus,
Iet svētdienas baznicâ.
Ik svētdienas puiši prasa:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rìgâ pirku, naudu devu,
Jelgavâi kaldinaju.
-Ko jūs, meitas, melojiet,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Bēdiņâs nomiruša.

13250-26
Kur, māmiņa, tavas meitas,
Krēsli vien istabâ?
Manas meitas kambarî,
Cita ada,cita raksta,
Cita ada, cita raksta,
Cita nītes darinaja.
Man, māmiņa, to meitiņu,
Kuŗa nītes darinaja;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu sirdēstôs.
Kur jūs mani glabasit,
Sirdēstôs nomirušu?
-Glabasim rožu dārzâ
Apakš kupla rožu krūma.

13250-2
Divi dienas mežâ gāju,
Neka laba nedabuju;
Kad aizgāju trešu dienu,
Dabuj' labu kumeliņu.
Dabujs labu kumeliņu,
Es uzjāju augstu kalnu;
Kad uzjāju augstu kalnu,
Ieraudziju lielu ciemu.
Ieraudzijis lielu ciemu,
Iesalaižu lejiņâ;
Iesalaidis lejiņâ,
Piesalaužu šautru klēpi;
Piesalauzis šautru klēpi,
Laižu ciema sētmalî.
Satrūkàs ciema suņi,
Iztek piecas dzeltanites,
Iztek piecas dzeltanites
Dzeltanàm galviņàm.
Divi mani pašu vede,
Trīs ved' manu kumeliņu;
Ieved mani istabâ,
Kumeliņu stallitî.
Paceļ man meldru krēslu,
Pavelk man liepas galdu,
Uzklāj baltu galdautiņu,
Uzliek Dieva mielastiņu,
Liek man ēst, liek man dzert,
Liek man drusku paduset.
Guledams,dusedams
Nosaraugu meitiņâs.
Viena ada, otra šuva,
Trešà raksta zīdautiņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu.
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasat,
Žēlabâs nomirušu?
Jaunu meitu dārziņâ
Zem rozišu lapiņàm.
Tur uzauga kupla liepa
Deviņiem žuburiem.
Tur jāj kungi, tur stārasti,
Ne zariņa nenolauze;
Dajāj divi Dieva dēli,
Nolauž pašu virsùniti.
Nolauzuši virsùniti,
Aizpušķoja cepurites;
Aizpušķojši cepurites,
Aizjāj Māres baznicâ.
Mīļa Māre ieraudzijse
Itin gauži noraudaja:
Ta nebija kupla liepa,
Ta bij dārga dvēselite.

13250-14
Cauru dienu šautu gāju,
Neka laba neatradu.
Gāju otru, trešu dienu,
Dabuj' vienu bites bērnu.
No ta viena bites bērna
Dabuj' vasku ritenititi;
No ta vasku riteniša
Dabuj' melnu kumeliņu.
Ar to melnu kumeliņu
Uzjāj augstu lazdas kalnu,
Tur nogriezu lazdas kūju,
Iejāj' ciemu sētstarpâ.
Tur izmetu lazdas kūju,
Satrūkàs ciema suņi.
Iztek divas zeltenites,
Viena liela, otra maza.
Lielà mani pašu veda,
Mazà manu kumeliņu,
Mani pašu istabâ,
Kumeliņu stallitê.
Paceļ man meldu krēslu,
Saka, lai es atsēdos
Ak, Dieviņ, es nesēdu,
Sēdat pašas cēlejiņas.
Paceļ man liepas galdu,
Uzliek gardus mielastus,
Uzliek gardus mielastus,
Saka man, lai es ēdu.
Ak, Dieviņ, es neēšu,
Ēdat pašas licejiņas.
Patais' man siena gultu,
Paklāj baltus paladziņus,
Paklāj baltus paladziņus,
Saka man, lai es guļu.
Ak, Dieviņ, es neguļu,
Gulat pašas taisitajas.
Dzīvodams noskatiju,
Ko dar' ciema zeltenites.
Viena vērpa zīžu diegu,
Otra zelta tecinaja,
Otra zelta tecinaja,
Trešà cūkas ēdinaja.
Kas tàs cūkas ēdinaja,
Ta būs mana līgaviņa;
Ja es tàs nedabušu,
Bēdiņâs nomirišu.
Kur jūs mani racisiet,
Bēdiņâs nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Apakš rožu lapiņàm.
Tur uzauga balta roze
Manâ kāju galiņâ,
Tur teceja ik svētdienas
Jaunas meitas rožu raut.
Izrauj manu dvēseliti,
Nes Māriņas baznicâ,
Nes Māriņas baznicâ,
Liks par puisi Dievu lūgt:
Ta puisiša dvēselite,
Meitu bēdâs nomiruša.

13250-45
Teci mana ošu laiva,
Simtu jūdzu dieniņâ,
Simtu jūdzu dieniņâ,
Otru simtu naksniņâ.
Tecedama uzteceja
Saules muižas pagastâ.
Saules muižas pagastâ
Viena veca māmulite;
Tai vecai māmiņai
Trīs meitiņas amatâ:
Viena vērpa, otra auda,
Treša zīdu šķetinaja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kas to zīdu šķetinaja;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu sirdēstôs.
Kur jūs mani glabasit,
Sirdēstôs nomirušu?
Rokat rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga zelta roze
Manas galvas galiņâ;
Tur teceja jaunas meitas
Svētu rītu puškoties.
Laužat zarus, pazarišus,
Nelaužat galokniti.
Atjāj divi Dieva dēli,
Tie nolauza galoknites,
Izpuškoja cepuriti
Aizjāj Māŗas baznicâ.
Sak' Māriņa ziņģadama:
Tie navaid rožu ziedi,
Ta puisiša dvēselite,
Sirdēstôs nomirusi (nomiruša).

13250-55
Čīkstej mani liepu sedli,
Kumeliņu sedlodam.
Kad kumeļu apsedlo,
Apvilku trīs brūnus svārkus,
Apvilk baltu slēž kreklu,
Apjozos zobeņu,
Uzlik caunu cepurit,
Tad uzkāpe kumeļâ.
Jāju, jāju visu nakt,
Ceļam galu nedabu.
Uzjāj vienu augstu kalnu,
Ieraug vienu lielu ciem.
Iztek treju zeltenit
No ta viena liela ciem.
Divi mani pašu vede,
Treša manu kumeliņ.
Ieved manu kumeliņ
Pašâ staļļa dibinâ,
Ber auziņas silitê,
Met amol redelês.
Ieved mani istabâ,
Paceļ melnu ādas krēslu,
Paceļ baltu liepas galdu,
Uznes vienu alus bļod,
Divi sudrab' biķerišus,
Tur es ēd, tur es dzēru
Līdz pašam vakaram.
Taisij manim siena gult
Tumšajâ kaktiņâ,
Lai es varu nolūkot,
Ko dar ciema zeltenites.
Viena vērpe, otra aude,
Treša zīdu šķetinaj.
Ta būs mana līgaviņ,
Kas to zīdi šķetina.
Ja māmiņa to nedos,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani racisiet,
Bēdiņâs nomirušu?
Pakaļ rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzaugs kupla roz'
Uz manàm krūtiņàm,
Tur tecès jaunas meitas
Ik svētdien kroni pīt.
Nopinušas rožu kron',
Ieies Māŗas baznicâ,
Apakš Māŗas altarit.
Lai dzied mans augumiņš
Jaunu meitu galviņâ.

13250-54
Trīs putniņi skaisti dzied
Smalku lazdu krūmiņâ;
Trīs māsiņas skaisti raksta,
Zem lodziņa sēdedamas.
Viena raksta, otra raksta,
Trešà raksta zīdautiņu.
Ta ir mana ļaudaviņa,
Kuŗa raksta zīdautiņu.
Kad nedeve tàs meitiņas,
Es nomiru bēdiņâ.
Kad nomiru bēdiņâ,
Kur jūs mani glabajat?
Pašà Dieva dārziņâ
Zem rozišu lapiņàm.
Tur izauga kupla roze,
Garus zarus zarodama.
Vijiet, meitas, vainadziņus,
Ejiet Dieva baznicâ.
Visi ļaudis tà prasija:
Kas spīdeja baznicâ?
Svēta Māra atsacija:
Tie spīdeja rožu ziedi.
Ne spīdeja rožu ziedi,
Spīd bāriņa asariņas.
Spīd bāriņa asariņas,
Kas nomira bēdiņâ,
Ka netika ta meitiņa,
Kura tika prātiņam.

13250-11
Gāju, gāju vienu dienu,
Neka laba nedabuju;
Gāju otru, gāju trešu,
Dabuj' vasku riteniša.
No ta vasku riteniša
Nopirk' bēru kumeliņu.
Uzjāj' vienu augstu kalnu,
Ieraudziju zaļu ciemu.
Sviežu šautru sētmalê,
Satrūkàs ciema suņi.
Izskrien divas zeltenites,
Trešà veca māmaliņa.
Pašu vede ustabâ,
Kumeliņu stallitê,
Paceļ man melda krēslu,
Davelk man liepas galdu,
Liek man ēst, liek man dzert,
Liek naktiņu pārgulèt.
Guledams noraudziju,
Ko dar' ciema zeltenites.
Viena ada, otra vērpa,
Trešà raksta zīdautiņu,
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Žēlabâs nomirušu?
-Tur mēs tevi glabasami,
Skaistâ rožu dārziņâ.
Tur izauga kupla liepa
Deviņiemi žuburiem.
Ik svētdienas meitas nāce
Vainadziņus darinàt;
Novijušas vainadziņus,
Aiziet Māras baznicâ.
Māra prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rìgâ pirku, naudu devu,
Vāczemêi kaldinaju.
-Ko jūs, meitas, melojati,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Žēlabâs nomiruša.

13250-7
Izalaižu garu çeļu
Nasukótu kumèļeņu,
Grìžu çeļa maļeņâ,
Lai sukòja žagareņi.
Iztrauçèju cìma suni,
Iztak cìma dzaltòņeites.
Divi mani pati veda,
Treša munu kumèļeņu.
Ìvad pati ustobâ,
Paceļ Dìva mìlasteņu,
Lìk maņ ést, lìk maņ dzert,
Lìk maņ Dìvu pìmiņét.
Gona éžu, gona dzéru,
Gona Dìvu pìmiņèju.
Nùsavèru guládams,
Kù tós dora cìma meitas.
Vína auda, ùtra šyva,
Trešà roksta zeìžauteņu.
Ka nadúsit tós meiteņas,
Kura roksta zeìžauteņu,
Es nùmeršu bédeņâ.
Kur jiùs mani globósit,
Meitu bàdu nùmyrušu?
Apeiņéšu dòrzeņâ
Zam lúdzeņa kammbara.
Tí izauga ļela rùža
Deveņim zareņim.
Cik reiteņa jaunas meitas
Ít uz dòrzu puškótús.
Raunit, meitas, kù raunit,
Rùžai golvas naraunit,
Tei nabeja rùžas golva,
Tei bej dòrga dvèşeļeite.

13250-6
Divi dienas mežâ gāju,
Neka laba nedabuju;
Trešo dienu aiziedams,
Dabuj' laba kumeliņa;
Dabuj' laba kumeliņa,
Tad iestāju garu ceļu,
Tad iestāju garu ceļu
Un pieplūču šautru klēpi.
Tad uzjāju lielu kalnu,
Ieraudziju tautu ciemu,
Ieraudziju tautu ciemu,
Sviežu šautres sētmalî.
Pa tam šautru sviedumam
Satrūkàsi ciema suņi;
Pa tam suņu trūkumam
Iztek ciema dzeltanites.
Divas mani pašu vede,
Trešà manu kumeliņu.
Ieved manu kumeliņu
Niedru kaulu stallitê;
Dod tam siena, dod tam auzu,
Dod tam tīra ūdentiņa.
Ieved pašu istabâ,
Paceļ manim meldas krēslu,
Apklāj baltu liepas galdu,
Uzliek Dieva mielastiņu.
Kad paēdu,kad padzēru,
Tad pateicu Dieviņam.
Taisiet manim siena cisas
Tumšajâi kaktiņâ,
Lai es varu noskatìt,
Ko tàs ciema meitas dara.
Viena vērpe, otra ada,
Trešà raksta zīdautiņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Žēlabâs nomirušu?
Skaistâ rožu dārziņâ
Zem rozišu saknitèm.
Ik svētdienas meitas nāce
Vainadziņus darinàt.
Novijušas vainadziņus,
Aiziet Māras baznicâ.
Māra prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rìgâ pirku, naudu devu,
Vāczemêi kaldinaju.
-Ko jūs, meitas, melojati,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Žēlabâs nomiruša.