Ne ikreiz aiz prieka dzied, dzied sirdi remdēdams, laiku kavēdams.
124-1 Sirsniņ mana lētdabite! Drīz dziedaju, drīz raudaju. Izdziedos, izraudos, Šķietos nieka neredzejsi. 124-0 Ai, tu manu lētu dabu! Drīz dziedaju, drīz raudaju. Noraudajis padziedaju, Šķitos nieka neredzejis. 124-2 Dod, Dieviņ, līgsmu dabu, Ja nedodi mūža laba. Padziedajse noraudaju, Šķitos nieka neredzejse. 125-2 Tāda bija man dabiņa: Te dziedaju, te raudaju; Pie ļaudim padziedaju, Pie māmiņas noraudaju. 125-1 Lēta bija man dabiņa, Drīz dziedaju, drīz raudaju; Pulciņâ padziedaju, Viena pate noraudaju. 125-0 Ai, tu (Ai,) manu mīkstu sirdi! Te dziedaju, te raudaju. Ar (Pie) ļaudim padziedaju, Maliņâ noraudaju. 126-3 Kas dzirdeja, tie sacija, Lustes dēļ es dziedaju. Es nedziedu lustes dēļ, Es dzied' laiku kavedama. 126-5 Ļaud's uz mani tà sacija, Lustitèm nevarot: Es dziedaju, gavileju, Sirdi savu remdedama. 126-2 Jūs, ļautiņi, domajat, Ka es dziedu lustes dēļ: Dziedu laiku kavedama, Savu sirdi remdedama. 126-12 Dzied jaunie kaŗa vīri, Ne no lustes vien tie dzied, Dzied sirsniņu remdedami, Īsu laiku kavedami.
|