5037-0
Man pazuda māmulite
Miglaiņâ rītiņâ.
Izlociju divas birzes,
Māmulites neatradu.
Trešajâ birztiņâ
Sudrabiņa upe tek.
Tâi sudraba upitê
Divas baltas velejàs.
Viena mana māte bija,
Otra mana mīļa Laima.
Māte saka: ej projam!
Laima saka: nāc šurpan!
Mīļa Laima man iedeva
Sarkan' zīda nēzdaudziņu.
Iedodama ta sacija:
Še, bāraine, nēzdaudziņš,
Še, bāraine, nēzdaudziņš,
Noslauk' gaužas asariņas.
Noslaucijse asariņas
Mazgà rīta rasiņâ,
Mazgà rīta rasiņâ,
Kar sudraba bērziņâ.
Tur atjāja Dieva dēli
Ik rītiņus mazgaties,
Ik rītiņus mazgaties,
Nēzdaugâ slaucities.
Tie sacija cits uz citu:
Ko dosim bārainei?
Viens dosim govis, vēršus,
Otris bērus kumeliņus,
Tas trešais labu zemi,
Labu zemes arajiņu.-
- Šķiraties puri, meži,
Nu ved tautas bārainiti:
Pulkiem dzina govis vēršus,
Pulkiem bērus kumeliņus;
No pakaļas pūriņš nāca
Ar deviņi bāleliņi.

5066-0
Steidzies, Dēkla, steidzies Laima,
Nu ved tautas sērdieniti;
Steidzies, Dēkla, vārtus vērt,
Laime segt villainiti.
Duj eņģeļi nolaidàs
Sērdieniti pavadìt.
Raud sērdiene, aiziedama,
Raud eņģeļi, vadidami.
Pusupites pieteceja
No eņģeļu asaràm.
Sērdienite grūt' redzejsi
No mazàm dieniņàm,
No mazàm dieniņàm
Asarâs iemirkusi.

27748-5
Nedod, Dievs, nedod, Laima,
Meitai mirt vainagâ!
Ik dieniņas māte raud,
Vainadziņu ciladama;
Trīs gadiņi puiši jāja
Apkārt kapu raudadami.
"Ai, daiļà mātes meita,
Kaut tu bùtu cēlusies,
Es nosviestu tavu kapu
Pa vienai velenai,
Pa vienai velenai,
Pa vienai smilktiņai".

17889-7
Nāc ārâ, tautu meita,
Ko es tevim parādišu:
Aiz kalniņa bērits stāv
Rakstitàm kamanàm.
Nāc ārâ, tautu meita,
Es tev daiļi vizinašu.
-Nitīšam es iekāpu
Tautu dēla kamanâs.
Tautiets mani vizinaja
Gar Laimiņas nama duru.
Nitīšam es iegāju
Mīļas Laimas istabâ.
Mīļa Laima man pacēla
Sievas krēslu apsēsties.
Mīļa Laima, nisēdešu,
Man nav sievas padomiņš.
-Sēdi, meita, būsi sieva,
Došu sievas padomiņu.
Kura meita godu gaida,
Tai Laimiņa kroni vij,
Tai Laimiņa kroni vij,
Sudrabâ mērcedama.
Kura goda nigaidija,
Tai no dadžu lapiņàm,
Tai no dadžu lapiņàm
Un no ērkšķu pazarèm.

33596-3
Liepa aug mežiņâ,
Ozoliņis maliņâ;
Meita guļ gultiņâ,
Puisis gultas maliņâ.
Meitas āva baltas kājas,
Iet uz muižu padziedàt;
Puiši āva zābaciņus,
Iet uz muižu klausities.
Nāciet, ļaudis, klausities,
Kādu tiesu Laima sprieda!
Meitàm sprieda rožu dārzu
Ar visiem ziediņiem;
Puišiem sprieda bērza zarus,
Nobraucitàm lapiņàm.

17889-10
Tautiets jūdza, bāliņš jūdza,
Abi jūdza kumeliņus;
Abiem bēri kumeliņi,
Abiem kaltas kamaniņas.
Stundu stāvu domadama,
Pie ka sēsti kamanâs.
Labak sēdu pie bāliņa,
Lei ļautiņi nirunà,
Lei ļautiņi nirunaja,
Lei nicèla valodiņas.
Nitīšàmi es iesēdu
Tautu dēla kamanâs.
Tautiets mani vizinaja
Līdz Laimiņas namdurìm.
Nitīšam es iegāju
Mīļàs Laimas istabâ.
Mīļàs Laimas istabiņa
Trīskārt daili izpuškota:
Zīlītēmi, pakariemi,
Zaļajàmi palejàm.
Mīļà Laima man pacēla
Sievas krēslu apsēsties.
Nisēdešu, mīļà Laima,
Nav man sievas padomiņa.
-Sēd', meitiņa, būsi sieva,
Būs tev sievas padomiņš.
Kura meita godu gaida,
Tai Laimiņa kroni pin
No puķèmi, no rozèmi,
Tīra zelta ielokiem.
Kura goda nigaidija,
Tai Laimiņa kroni pin
No ērkšķiem, no dadžiemi,
Smalku nātru ielokiem.

4976-3
Balta, balta viešņa nāca,
Bez saulites vakarâ.
Ta nebija balta viešņa,
Ta bārenes mīļa Laima.
- Labvakari, bārenite,
Tevi teica saderetu.
- Nava tiesa, mīļa Laima,
Nava man, ka vajaga:
Ne man cimdu, ne man zeķu,
Ne man baltu villainišu.
- Ej, meitiņa, neliedzies,
Es tev došu, ka vajaga:
Došu cimdus, došu zeķes,
Došu baltas villainites.
- Ne man govu, ne man vēršu,
Ne man bēru kumeliņu.
- Došu govis, došu vēršus,
Došu bērus kumeliņus.-
Eit', ļautiņi, skatities,
Kur ved tautas bāreniti:
Pulkiem dzina govis vēršus,
Pulkiem bērus kumeliņus.
Vēl pūriņš pakaļ nāca
Ar deviņi bāleliņi.-
Šķiraties, krūmi, meži,
Es dališu dāvaniņas.
Priedei sedzu baltu sagšu,
Ozolam sudrabiņa,
Baltajam bērziņam,
Tam uzsedzu paladziņu,
Mazajiem kārkliņiem
Pa pārim paķelišu.

17889-2
Bāliņš jūdza, tautiets jūdza,
Abi jūdza kamanâs;
Bāliņš jūdza zelta loku,
Tautiets tīra sudrabiņa:
Aiz priekiem nezinaju,
Kuŗâs sēsti, kur nesēsti.
Labak sēdu pie bāliņa,
Lai ļautiņi nerunà.
Netīšam es iesēdu
Tautu dēla kamanâs.
Tautiets mani vizinaja
Līdz Laimiņas namdurvìm.
Netìšam es iegāju
Mīļas Laimas istabâ.
Mīļas Laimas istaba
Trim kārtàm izpuškota:
Puķitèm, rozitèm,
Zaļajàm palejàm.
Mīļa Laima man pacēla
Sievas krēslu apsēsties.
Nesēdešu sievas krēslâ,
Man nav sievas padomiņš.
-Sēd, meitiņa, sievas krēslâ,
Došu sievas padomiņu,
Došu sievas padomiņu,
Likšu mici galviņâ.
Kuŗ' meitiņa godu gaida,
Tai Laimiņa kroni pin,
Tai Laimiņa kroni pin
Tīra zelta, sudrabiņa.
Kuŗa goda negaidija,
Tai no ērkšķu zariņiem,
Tai no ērkšķu zariņiem
Un no dadžu lapiņàm.

5119-1
Jātnieciņa dēliņš biju,
Jāju dienu, jāju nakti,
Jāju dienu, jāju nakti,
Sev līgavas mekledams.
Pulkiem redzu tautu meitu,
Bet prātam nipatīk.
Uzjāj' mazu avotiņu,
Smuks skuķitis mazgajàs.
Labdien, ciema dzeltenite,
Padzird' manu kumeliņu,
Padzird' manu kumeliņu
Tīr' avota ūdentiņu.
Saki, ciema dzeltenite,
Kur tev tēvs, māmuliņa,
Kur tev tēvs, māmuliņa,
Kur īstais bāleliņš?
- Ni man tēva, ni māmiņas,
Ni īstà bāleliņa:
Tēvs, māmiņa nomiruši,
Bāliņš tālu Vāczemê.
- Saki, ciema dzeltenite,
Kas tev' daili derinaja?
- Manas pašas padomiņis,
Mīļa Laima palīdzeja.
- Saki, ciema dzeltenite,
Vaj es tavam prātam tīku?
Ja es tavam prātam tīku,
Sniedz rociņu, saderam!
- Tu bagatis tēva dēls,
Es nabaga sērdienite.
- Es niraugu mantas tavas,
Raugu tavu tikumiņu.
- Bergi tev tēvs, māmiņa,
Tie jau mani niecinàs.
- Manis tēvis, māmuliņa,
Tie ar tevi nidzīvos;
Pats es tevi lūkojos,
Paši divi dzīvosim.