17889-2
Bāliņš jūdza, tautiets jūdza,
Abi jūdza kamanâs;
Bāliņš jūdza zelta loku,
Tautiets tīra sudrabiņa:
Aiz priekiem nezinaju,
Kuŗâs sēsti, kur nesēsti.
Labak sēdu pie bāliņa,
Lai ļautiņi nerunà.
Netīšam es iesēdu
Tautu dēla kamanâs.
Tautiets mani vizinaja
Līdz Laimiņas namdurvìm.
Netìšam es iegāju
Mīļas Laimas istabâ.
Mīļas Laimas istaba
Trim kārtàm izpuškota:
Puķitèm, rozitèm,
Zaļajàm palejàm.
Mīļa Laima man pacēla
Sievas krēslu apsēsties.
Nesēdešu sievas krēslâ,
Man nav sievas padomiņš.
-Sēd, meitiņa, sievas krēslâ,
Došu sievas padomiņu,
Došu sievas padomiņu,
Likšu mici galviņâ.
Kuŗ' meitiņa godu gaida,
Tai Laimiņa kroni pin,
Tai Laimiņa kroni pin
Tīra zelta, sudrabiņa.
Kuŗa goda negaidija,
Tai no ērkšķu zariņiem,
Tai no ērkšķu zariņiem
Un no dadžu lapiņàm.

17889-2
Miļa Māŗa man pacēla
Zīda šūtu sievas krēslu.
Necel, Māŗa, nesēdešu,
Meitiņ' esmu, ne sieviņa.
- Sēd', meitiņa, nebēdà,
Priekšâ tev tàs dieniņas.

17889-2
Miļa Māŗa man pacēla
Sievàm šūtu zīdu krēslu.
Nesēdešu, mīļa Māŗa,
Meita biju, ne sieviņa.
- Sēd', meitiņa, nebēdà,
Sieva būsi, ne meitiņa.