Apmierinās bez naida, sader; apdziedātie neņem ļaunā.
Katalogs > ... > Sacīņa dziedāšanā. Aizdziedāšanās un apdziedāšana. > Apmierinās bez naida, sader; apdziedātie neņem ļaunā.
956-0 Ap seviem vien dziedaju, Ap saviem brāliņiem, Neaiztiku svešu ļaužu Ni pa vārda galiņam. 956-1 Apkārt sevi vien dziedaju, Apkārt savu kumeliņu; Svešus ļaudis nepieņēmu, Lai netapu ienaidâ. 957-6 Dzísmys dèļ, sveši ļaudş, Naçeļit ìnaideņa: Dzísmeņ' muna nùdzídóta, Na tej muna paradeita. 957-7 Dzísmeit' muna kó dzídóta, Na jei muna pamaneita: Dzísmes dèļ, sveši ļauds, Ìnaideņa naceļit. 957-0 Dziesmas dēļ, labi (sveši) ļaudis, Ienaidiņa neceliet! Dziesmu dziedu, kāda bija, Ne ta mana padarita. 957-1 Dziesmas dēļ, sveši ļaudis, Ienaidiņa neturiet! Dziesma man padziedata, Neba mana darinata; Vecu ļaužu darinata, Manis jauna padziedata. 957-3 Dziesmiņ' mana, ko dziedaju, Ne ta mana ieradita; Valodiņa, ta radita, Ta ar godu javalkà. 957-4 Dziesmu dēļ, labi ļaudis, Ienaidiņa neturiet! Dziesmu dziedu, kāda bija, Ne ta mana darinata. 957-5 Dzísmis dèļ jius, ļauteņi, Inaideņa naceļit:, Dzísmeit muna kai dzídóta, Na tej muna paraksteita. 957-2 Dziesmas dēļ, sveši (labi) ļaudis, Ienaidiņa neceļat! Dziesmit' dziedu, kād' esošu, Ne ta mana padarita. To rakstija māmuliņa, Kad guleju šūpulî; Ar' māmiņa nezinatu, Kaut Laimiņa neteikusi.
|