13250-55
Čīkstej mani liepu sedli,
Kumeliņu sedlodam.
Kad kumeļu apsedlo,
Apvilku trīs brūnus svārkus,
Apvilk baltu slēž kreklu,
Apjozos zobeņu,
Uzlik caunu cepurit,
Tad uzkāpe kumeļâ.
Jāju, jāju visu nakt,
Ceļam galu nedabu.
Uzjāj vienu augstu kalnu,
Ieraug vienu lielu ciem.
Iztek treju zeltenit
No ta viena liela ciem.
Divi mani pašu vede,
Treša manu kumeliņ.
Ieved manu kumeliņ
Pašâ staļļa dibinâ,
Ber auziņas silitê,
Met amol redelês.
Ieved mani istabâ,
Paceļ melnu ādas krēslu,
Paceļ baltu liepas galdu,
Uznes vienu alus bļod,
Divi sudrab' biķerišus,
Tur es ēd, tur es dzēru
Līdz pašam vakaram.
Taisij manim siena gult
Tumšajâ kaktiņâ,
Lai es varu nolūkot,
Ko dar ciema zeltenites.
Viena vērpe, otra aude,
Treša zīdu šķetinaj.
Ta būs mana līgaviņ,
Kas to zīdi šķetina.
Ja māmiņa to nedos,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani racisiet,
Bēdiņâs nomirušu?
Pakaļ rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzaugs kupla roz'
Uz manàm krūtiņàm,
Tur tecès jaunas meitas
Ik svētdien kroni pīt.
Nopinušas rožu kron',
Ieies Māŗas baznicâ,
Apakš Māŗas altarit.
Lai dzied mans augumiņš
Jaunu meitu galviņâ.

13250-54
Trīs putniņi skaisti dzied
Smalku lazdu krūmiņâ;
Trīs māsiņas skaisti raksta,
Zem lodziņa sēdedamas.
Viena raksta, otra raksta,
Trešà raksta zīdautiņu.
Ta ir mana ļaudaviņa,
Kuŗa raksta zīdautiņu.
Kad nedeve tàs meitiņas,
Es nomiru bēdiņâ.
Kad nomiru bēdiņâ,
Kur jūs mani glabajat?
Pašà Dieva dārziņâ
Zem rozišu lapiņàm.
Tur izauga kupla roze,
Garus zarus zarodama.
Vijiet, meitas, vainadziņus,
Ejiet Dieva baznicâ.
Visi ļaudis tà prasija:
Kas spīdeja baznicâ?
Svēta Māra atsacija:
Tie spīdeja rožu ziedi.
Ne spīdeja rožu ziedi,
Spīd bāriņa asariņas.
Spīd bāriņa asariņas,
Kas nomira bēdiņâ,
Ka netika ta meitiņa,
Kura tika prātiņam.

13250-11
Gāju, gāju vienu dienu,
Neka laba nedabuju;
Gāju otru, gāju trešu,
Dabuj' vasku riteniša.
No ta vasku riteniša
Nopirk' bēru kumeliņu.
Uzjāj' vienu augstu kalnu,
Ieraudziju zaļu ciemu.
Sviežu šautru sētmalê,
Satrūkàs ciema suņi.
Izskrien divas zeltenites,
Trešà veca māmaliņa.
Pašu vede ustabâ,
Kumeliņu stallitê,
Paceļ man melda krēslu,
Davelk man liepas galdu,
Liek man ēst, liek man dzert,
Liek naktiņu pārgulèt.
Guledams noraudziju,
Ko dar' ciema zeltenites.
Viena ada, otra vērpa,
Trešà raksta zīdautiņu,
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Žēlabâs nomirušu?
-Tur mēs tevi glabasami,
Skaistâ rožu dārziņâ.
Tur izauga kupla liepa
Deviņiemi žuburiem.
Ik svētdienas meitas nāce
Vainadziņus darinàt;
Novijušas vainadziņus,
Aiziet Māras baznicâ.
Māra prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rìgâ pirku, naudu devu,
Vāczemêi kaldinaju.
-Ko jūs, meitas, melojati,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Žēlabâs nomiruša.

13250-7
Izalaižu garu çeļu
Nasukótu kumèļeņu,
Grìžu çeļa maļeņâ,
Lai sukòja žagareņi.
Iztrauçèju cìma suni,
Iztak cìma dzaltòņeites.
Divi mani pati veda,
Treša munu kumèļeņu.
Ìvad pati ustobâ,
Paceļ Dìva mìlasteņu,
Lìk maņ ést, lìk maņ dzert,
Lìk maņ Dìvu pìmiņét.
Gona éžu, gona dzéru,
Gona Dìvu pìmiņèju.
Nùsavèru guládams,
Kù tós dora cìma meitas.
Vína auda, ùtra šyva,
Trešà roksta zeìžauteņu.
Ka nadúsit tós meiteņas,
Kura roksta zeìžauteņu,
Es nùmeršu bédeņâ.
Kur jiùs mani globósit,
Meitu bàdu nùmyrušu?
Apeiņéšu dòrzeņâ
Zam lúdzeņa kammbara.
Tí izauga ļela rùža
Deveņim zareņim.
Cik reiteņa jaunas meitas
Ít uz dòrzu puškótús.
Raunit, meitas, kù raunit,
Rùžai golvas naraunit,
Tei nabeja rùžas golva,
Tei bej dòrga dvèşeļeite.

13250-6
Divi dienas mežâ gāju,
Neka laba nedabuju;
Trešo dienu aiziedams,
Dabuj' laba kumeliņa;
Dabuj' laba kumeliņa,
Tad iestāju garu ceļu,
Tad iestāju garu ceļu
Un pieplūču šautru klēpi.
Tad uzjāju lielu kalnu,
Ieraudziju tautu ciemu,
Ieraudziju tautu ciemu,
Sviežu šautres sētmalî.
Pa tam šautru sviedumam
Satrūkàsi ciema suņi;
Pa tam suņu trūkumam
Iztek ciema dzeltanites.
Divas mani pašu vede,
Trešà manu kumeliņu.
Ieved manu kumeliņu
Niedru kaulu stallitê;
Dod tam siena, dod tam auzu,
Dod tam tīra ūdentiņa.
Ieved pašu istabâ,
Paceļ manim meldas krēslu,
Apklāj baltu liepas galdu,
Uzliek Dieva mielastiņu.
Kad paēdu,kad padzēru,
Tad pateicu Dieviņam.
Taisiet manim siena cisas
Tumšajâi kaktiņâ,
Lai es varu noskatìt,
Ko tàs ciema meitas dara.
Viena vērpe, otra ada,
Trešà raksta zīdautiņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Žēlabâs nomirušu?
Skaistâ rožu dārziņâ
Zem rozišu saknitèm.
Ik svētdienas meitas nāce
Vainadziņus darinàt.
Novijušas vainadziņus,
Aiziet Māras baznicâ.
Māra prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rìgâ pirku, naudu devu,
Vāczemêi kaldinaju.
-Ko jūs, meitas, melojati,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Žēlabâs nomiruša.

13250-23
Kroga meita cisas taisa,
Šķita mani še guļot.
Guli pate, kroga meita,
Kur cisiņas pataisiji;
Es gulešu jūriņâ
Savâ oša laiviņâ.
Pūš vējiņš, dzen laivinu,
Aizdzen mani Kurzemê.
Kurzemniece man solija
Sav' meitiņu malejiņu.
Trīs meitiņas māmiņai,
Visas trīs amatnieces:
Viena vērpe, otra aude,
Trešà zīdu šķetereja;
Dod, māmiņ, to meitiņu,
Kura zīdu šķetereja;
Jap nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs
Kur jūs mani glabasiet,
Žēlabâs nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Zem rozišu lapiņàm.
Tur teceja jaunas meitas
Ik svētdienas kroņus pīt,
Tur zied mans augumiņš
Jaunu meitu galviņâ.

13250-25
Cìma meita vítu taìsa,
Prosa mani pòrgulét.
Guli vína, cìma meita,
Es ar tevi naguļéšu;
Es guļèju jiùru molâ
Úzuļeņa laìveņâ.-
Ít laìveņa ļeigódama,
Dasaíti zaļu muìžu.
Tyma zaļâ muìžeņâ
Treis meiteņas remesneicas:
Vína mete, ùtra aude,
Treša roksta zeìžauteņis.
Dúd, màmeņ, tù meiteņi,
Kura roksta zeižauteņas;
Ka nadúsi tòs meiteņas,
Es nùmèršu bēdeņôs.
Kur jiùs mani globósit,
Meitu bàdu nùmyrušu?
Tí jiùs mani globósit,
Ròžu dorzâ uz kaļneņa,
Ròžu dorzâ uz kaļneņa
Zam ròženu sakneitèm.
Tí staìgòja jaunas meitas
Kas reiteņa puškótús.
Raunit, meitas, kù raunit,
Ròžai golvas naraunit:
Na tei beja ròžas golva,
Tei bej puìša dvèseleite,
Tei bej puìša dvèseleite,
Meitu bàdôs nùmyruse.

13250-12
Trīs dieniņas mežâ brauču,
Neka laba nedabuju.
Kad izbraucu ceturto,
Dabuj' vasku riteniša,
No ta vasku riteniša
Iesakūlu naudiņâ.
Nosapirku augstu zirgu,
Uzajāju augstu kalnu.
Pielasiju šautru klēpi,
Sviežu ciema sētmalî.
Sajutuši ciema suņi,
Sāka visi čāvinàt.
Iztek divi zeltanites
Zeltenàm kājiņàm,
Ieved zirgu stallitî,
Ieved pati istabâ.
Paceļ baltu liepas galdu,
Uzklāj baltu paladziņu,
Uzliek baltas biķerites,
Uzliek baltu maizes klaipu,
Liek man ēst, liek man dzert,
Liek naktiņu pārgulèt.
Es aizgāju, nozavēru,
Ko darija ciema meitas.
Viena ada, otra šuva,
Trešà zīdu šķetereja.
Dod, māmiņ, man to meitu,
Kas to zīdu šķetereja.
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasat,
Bēdu puisi nomirušu?
Zem rozišu lapiņàm
Magoniņu dārziņâ.
Tur uzauga liela liepa
Deviņiem žuburiem.
Tur ik rīta meitas gāja
Pie tàs liepas puškoties.
Rāva viena, rāva otra,
Nenorāva galvenieka;
Dajāj divi Dieva dēli,
Tie norāva galvenieku.

13250-48
Kur tu jāji, ciema puisi,
Jau saulite vakarâ?
Gul' tepat, ciema puisi,
Es tev vietu pataisišu,
Es tev vietu pataisišu
Pie lodziņa kambarî.
Guledams nolūkoju,
Ko dar' ciema zeltainites.
Viena vērpa, otra auda,
Trešà zīdu tecinaja,
Ceturtà, pastarite,
Ta baroja kumeliņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kas baroja kumeliņu;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Meitu bēdu nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga kupla roze
Manâ galvas galiņâ.
Tur sanāca ciema meitas
Ik sestdienas kroņus vīt,
Ik sestdienas kroņus vīt,
Ik svētdienas baznicâ.
Laužiet, meitas, zarus manus,
Galotniti nelaužiet,
Lai paliek galotnite
Vējiņam vēdinàt,
Vējiņam vēdinàt,
Putniņam uzmesties.
Atjāj divi Dieva dēli,
Nolauž pašu galotniti,
Nolauž pašu galotniti,
Aizspraužàs aiz cepures,
Aizspraužàs aiz cepures
Ienes Māŗas baznicâ,
Ienes Māŗas baznicâ,
Ieliek Māŗas šūpulî.
Čūdàs Māŗa, brīnàs Māŗa:
Kas ši tāda puķe, roze?
Ta nebija puķe, roze,
Ta bij puiša dvēselite,
Ta bij puiša dvēselite,
Meitu bēdu nomiruse.

13250-27
Kur tu iesi, bāluliņ,
Vakarâ kājas āvis?
(Zābakôs apģērbies?)
-Ak, māsiņa, nevaicà,
Atved manu kumeliņu.
-Kur tu jāsi, bāluliņ,
Kumeliņu atvedis?
-Ak, māsiņa, nevaicà,
Seglo manu kumeliņu.
-Kur tu jāsi, bāluliņ,
Kumeliņu apseglojs?
-Ak, es jāšu tāļu ceļu,
Ciema meitas aplūkot.
-Kam tu jāsi, bāluliņ,
Ciema meitas aplūkot?
-Ak, māsiņa, nevaicà,
Atveŗ manim vaŗa vārtus.
Nu uzkāpu kumeliņu,
Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa!
Nu es jāju uz celiņu,
Nu ieraugu zaļu birzi,
Nu piejāju zaļu birzi,
Griežu šautru pillu sauj'.
Nu aizjāju zaļu birzi,
Nu ieraugu augstu kalnu;
Augstu kalnu pārjājis,
Nu ieraugu mazu ciemu.
Tur iztek trīs melli suņi,
Sviežu šautru sētmalî.
Sabīstàs tie ciema suņi,
Sāk suniši lādinàt.
Jau pajāju lielu ceļu,
Nu ieraugu lielu ciemu.
Nu piejāju lielu ciemu,
Iztek man trīs zeltenites.
Divi mani pašu vede,
Treša manu kumeliņu;
Ieved mani istabâ,
Kumeliņu stallitê.
Pieceļ manim liepu galdu,
Uzklāj baltu galdautiņ';
Uzklājuši galdautiņu,
Uzliek manim sāl' un maiz'.
Nu es iešu lūkoties,
Ko tàs ciemu meitas dara.
Viena vērpe, otra ade,
Treša zīdi šķeterè.
Dod man, māmiņ, to meitiņu,
Kas to zīdi šķeterè;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani apraksiet,
Kad nomiršu bēdiņâs?
Raksim rožu dārziņâ
Apakš rožu lapiņàm.
Tur uzauge daiļas rozes
Mana kapa galiņâ,
Tur teceja ciemu meitas
Svētku rītâ puškoties.