15789-0
Vai, Dieviņi, galva sāp,
Man līgava sadereta,
Man līgava sadereta,
Ta pie manis vairs nenāk.
Iem' stallî, segloj' zirgu,
Jāšu viņas apraudzìt.
Līdz nojāju, līdz ieraugu,
Mīļà stāv pie durvim.
Iemu klāti, domu roku,
Ši man rokas vairs nedeva.
Ej ar Dievu, mana mīļà,
Es tev ļauna nevēlešu;
Jāš' citâ ciemiņâ
Pie dižanas mātes meitas.

15790-0
Vai, puisiti, vai, puisiti,
To tu slikti padariji:
Pirmai brūtei atsaciji
Un ar citu sadereji.

15791-0
Atdod manim tu, puisiti,
Es tev savu neatstāšu:
Atdod manu gredzentiņu,
Es pie tevim neaiziešu.

15792-0
Atmijami nu, tautieti,
Ko ziedôsi izmijam:
Atdod manus ziedu cimdus,
Še tavs krusta dalderits.

15793-0
Diezin, diezin, vaj tas tiesa,
Ko tie ļaudis daudz runà:
Mana jauna līgaviņa,
Ta ar citu saderejse.
Svētu rītu sētiņâ
Sedloj' bēru kumeliņu,
Sedloj' bēru kumeliņu,
Jāšu viņas apraudzìt.
Ne puslauka nenojāju,
Nozviedzàs kumeliņš.
Kumeļam sviedri pil,
Man rit gaužas asariņas,
Ņemu savu sedlu deķi,
Slauku sviedrus kumeļam;
Ņemu zīda nēzdodziņu,
Slauku gaužas asariņas.
Ne līdz vārtiem nenojāju,
Sāk tie suņi sīvi riet,
Sāk tie suņi sīvi riet,
Iznāk mana līgaviņa,
Iznāk mana līgaviņa,
Baltas rokas lauzidama,
Baltas rokas lauzidama,
Asariņas slaucidama.
Ko tu raudi, kas tev kaiš,
Mana jauna līgaviņa?
-Kà es gauži neraudašu,
Man nomira tēvs, māmiņa!--

15794-1
Deŗu, deŗu ar toutàm,
Akkal deŗu appakal;
Tadēļ mans vainadzins
Nerūsès, nepelès.

15794-0
Deru, deru ar tautàm,
Atkal deru atpakaļ;
Tadēļ manis vainadziņš
Ne rūseja, ne peleja.

15795-0
Es brāliti mīļi lūdzu,
Pie rociņas turedama,
Lai dod savu kumeliņu
Pajāt mazu gabaliņu,
Lai vareju atsacìt
Tam nelieša tēva dēlam.

15796-2
Diezin, diezin, vaj ir tiesa,
Ko tie ļaudis daudz runaja?
Teica manu mīļako
Jau ar citu saderetu.
Segloj' savu kumeliņu,
Jāšu viņu apraudzìt.
Sniedzu roku, domu muti,
Ši man rokas vairs nedod,
Ši man rokas vairs nedod,
Jau ar citu sadereta.
Ej ar Dievu, skrej ar vēju,
Man būs cita mātes meita,
Man būs cita mātes meita
Vēl jo daiļa, vēl jo puika.

15796-5
Tumša nakte, melns celinis,
Sedloj' melnu kumeliņu,
Jāšu savu līgavinu
Šo naksniņu apraudzìt.
Pats vēl labi nezināju,
Par ļaudim gan dzirdeju:
Mana jauna līgavina
Jau ar citu sadereta.
Es nojāju, es atradu
Sēdim galda galinâ,
Sēdim galda galinâ,
Alus kanna rocinâ.
Sniedzu roku, devu mutes,
Ši galvinu šķībi grieze,
Ši galvinu šķībi grieze,
Jau ar citu saderejse.
Saki, mana līgavina,
Kādu vainu tu man devi?
Vaj es žūpa, vaj es nelga,
Vaj es zirgu mainenieks?
Godigs puika, tēva dēlis,
Laba zirga kopejins.-
Bij man vienas meitas dēļ
Tādu gaŗu ceļu jāt,
Tādu gaŗu ceļu jāt,
Sviedrèt savu kumelinu?
Ņēmu savu zirgu deķi,
Slauku sviedrus kumeļam;
Ņēmu zīda lakatinu,
Slauku žēlas asariņas.
Es paklāju melnu deķi
Pa kumeļa kājinàm,
Lai trūd manis kumelinis
Pēc tàs jaunas līgaviņas.