15796-1
Diezin, Dievis, vaj tas tiesa,
Ko tie ļaudis daudz runaja?
Teica manu līgaviņu
Jau ar citu saderetu.
Sedloj' savu kumeliņu,
Jāšu viņu apraudzìt.
Kad àzjāju, tad atradu
Jau ar citu saderetu.
Saki, saki, man' sirsniņa,
Kādu vainu man atradi?
Vaj kāds šķelmis, vaj kāds nelga,
Vaj dzēreja tēva dēls?
-N'esi šķelmis, n'esi nelga,
Ilgu laiku vilcinaji.
-Nu ar Dievu, tautu meita,
Ņemšu citu līgaviņu;
Būs man cita mātes meita
Ar raženu augumiņu.

15796-5
Tumša nakte, melns celinis,
Sedloj' melnu kumeliņu,
Jāšu savu līgavinu
Šo naksniņu apraudzìt.
Pats vēl labi nezināju,
Par ļaudim gan dzirdeju:
Mana jauna līgavina
Jau ar citu sadereta.
Es nojāju, es atradu
Sēdim galda galinâ,
Sēdim galda galinâ,
Alus kanna rocinâ.
Sniedzu roku, devu mutes,
Ši galvinu šķībi grieze,
Ši galvinu šķībi grieze,
Jau ar citu saderejse.
Saki, mana līgavina,
Kādu vainu tu man devi?
Vaj es žūpa, vaj es nelga,
Vaj es zirgu mainenieks?
Godigs puika, tēva dēlis,
Laba zirga kopejins.-
Bij man vienas meitas dēļ
Tādu gaŗu ceļu jāt,
Tādu gaŗu ceļu jāt,
Sviedrèt savu kumelinu?
Ņēmu savu zirgu deķi,
Slauku sviedrus kumeļam;
Ņēmu zīda lakatinu,
Slauku žēlas asariņas.
Es paklāju melnu deķi
Pa kumeļa kājinàm,
Lai trūd manis kumelinis
Pēc tàs jaunas līgaviņas.

15796-3
Tāļu biju, nezināju,
Par ļaudìma vien dzirdeju,
Par ļaudìma vien dzirdeju,
Ka man brūte atsakot.
Segloj' savu kumeliņu,
Jāš' es viņas apraudzìti.
Kà nojājis, tà ieraugu, -
Man sirsniņa gaužam sāpa.
Iemu klāti, domu roku,
Ši jau rokas vairs neņēme,
Ši jau rokas vairs neņēme,
Jau ar citu saderejse.
Ej projama, mana mīļa,
Kur Dieviņis tev vēleja,
Kur Dieviņis tev vēleja,
Ne ļautiņi neaizliedza.
Bij man vienas rozes dēļi
Tādu augstu žogu pīti?
Bij man vienas meitas dēļi
Turèt lielus sirdēstiņus?
Diezgan rožu dārziņâja,
Diezgan meiču māmuļiti.
Tīkamaju rozit' rāvu,
Tīkamaju meitu ņēmu.
Tīkamaja mātes meita
Ta būs mana līgaviņa,
Ta būs mana līgaviņa,
Man' kumeļa braucejiņa,
Tam auziņu devejiņa,
Tam deķišu audejiņa.

15796-4
Tālu, tālu mana mīļa,
Ta pie manis vairs nenāk.
Segloj' savu kumeliņu,
Jāš' tīšam apraudzìt.
Kad nojāju, tad atradu
Sēžam galda galiņâ,
Alus kanna rociņâ,
Zelta kronis galviņâ.
Es viņai roku sniedzu,
Viņa roku vairs nedod.
Saki, saki, sirsniņ mīļà,
Kādas vainas man atrodi?
Ne kāds dzērajs, ne kāds nelga,
Godigs puika, tēva dēls,
Lielu zirgu jājejiņš,
Smalku drēbju valkatajs,
Smalku drēbju valkatajs,
Zelta naudas turetajs.

15797-0
Es tam tautu dēliņam
Ik rudeni žēl dariju:
Pavasari sadereju,
Nāk rudenis, atsaciju.

15798-0
Es tam tautu dēliņam
Žēlumiņu padariju:
Piesoliju, atsaciju,
Lai staigà raudadams.

15799-4
Es uzkāpu kalniņâ,
Pašâ kalna galiņâ,
Dzirdu ļaudis runajot,
Ka man brūte atsakot.
Nolaižos lejiņâ,
Segloj' bēru kumeliņu,
Segloj' bēru kumeliņu,
Jāju brūtes aplūkot.
Ne pie vārtiem nedajāju,
Redzu brūti klēts priekšâ
Brūnus matus ķemmejot,
Baltas rokas mazgajot,
Baltas rokas mazgajot,
Zīd' dvielitê slaukoties.
Ne ta manim roku sniedze,
Ne ar manim runajàs.
Ej projam, vīzdegune,
Vaj es citas nedabušu?
Būs māmiņa, kam būs meitas,
Kas māk meitas audzinàt.
Tai es sniegšu, tai es došu
Savu zelta gredzentiņu.

15799-5
Gāju, gāju gar kalniņu,
Līdz uzkāpu kalniņâi.
Kad uzkāpu kalniņâi,
Dzirdej' ļaudis runajam,
Dzirdej' ļaudis runajam,
Mana brūte atsakot.
Tūlin steidzos no kalniņa,
Sedloj' savu kumeliņu,
Sedloj' savu kumeliņu,
Aizsteidzos uz brūtes pili.
Brūte sēd pie pils durvim,
Kemmè savus brūnus matus.
Es tai devu labu rītu,
Ši ne ausi nepagrieza.
Vaj tu domà, vīzdegune,
Ka es tevi lūgties iešu?
Gan būs māte, kas dos meitu,
Kas māk meitu audzinàt
Kà puķiti, kà roziti,
Kà Vāczemes magoniti.

15799-1
Dzirdu ļaudis runajot,
Līgaviņa atsakot.
Ļaužu mēles neklausiju,
Jāju pats apraudzìt.
Garam jāju viņas sētu,
Viņa stāv uz namdurvim.
Labrītiņu, sirdspuķite,
Sniedz rociņu, dod mutites,
Sniedz rociņu, dod mutites,
Būsi mana līgaviņa?
Ši rociņu gan pasniedza,
Bet vis mutes man nedeva.
Ej tu, stalta vīzdegune,
Es jau tevis nelūgšos.
Zinu ceļu, māku jāt
Ar bēro kumeliņu.
Būs māmiņa, kas dos meitu,
Kas māk meitu audzinàt.
Nāks meitiņa kà rozite,
Kà Vāczemes magonite.
Tai es došu savu klēti,
Savas klētis atslēdziņu.
Kad aiziešu, pavadìs,
Kad pārnākšu, sagaidìs.

15799-2
Es uzkāpu kalniņâ,
Dzirdu ļaudis runajot,
Dzirdu ļaudis runajot,
Ka man brūte atsakot.
Eim' stallî, segloj' zirgu,
Jāšu tīši apraudzìt.
Kad nojāju, tad atradu
Sēžam viņu klēts durvîs,
Sēžam viņu klēts durvîs,
Gaŗus matus ķemmejot,
Gaŗus matus ķemmejot,
Baltas rokas mazgajot.
Sniedzu rokas, devu mutes,
Saucu savu līgaviņu.
Ne ta sniedza savas rokas,
Ne vārdiņa nesacija.
Ko domà, vīzdegune,
Vaj es citas nedabušu?
Gan būs māte, kas dos meitas,
Kas māk meitas audzinàt.