Meitas iet rādīties.
14692-20 Sasēda meitiņas Diža gara rinda, Sagrieza vaiņagus Saulites pusê. Kur, māmiņa, es sēdešu, Es bij' tāda neražena? -Sēd', meitiņa, rindiņâi, Pašâ rindas galiņâ, Nāks Laimite, ņems no gala, Ne no vidus lasisies. 14693-0 Liela rinda sasēduse Dižanaju, ražanaju. Nāks tautiņas, ņems no vidus, Ņems to pašu diženaju. 14694-0 Māte mani mīļi sauca: Nāc, meitiņa, istabâ! Vaj ta sauca mīledama, Vaj tautàm rādidama? 14695-0 Māte savas meitas teica: Pūru mala rītiņâ! Parād' manim, māmulite, Kura pūra malejiņa? 14696-0 Malu brāļa kamburê Apputejšu vaiņadziņu. Sajāj tautu pilla sēta, Man jaiet rādities. Māršiņ brāļa līgaviņa, Ej par mani parunàt! -Ej, māsiņa, nebēdaji, Tu dzīvoji, neguleji. 14696-1 Atjāj tautas rībedamas, Es vēl dzirnu kambarî, Es vēl dzirnu kambarî Apputejšu vainadziņu. 14697-0 Nāc laukā, tautu meita, Lai es tevi apskatos, Vaj tu ruda, vaj peleka, Vaj sudraba valkataja. -Ne es ruda, ne peleka, Ne sudraba valkataja. 14698-0 Sazaproti, neprašiņa, Ka es tevis lūkojos: Līdz zemei zīda deķis Bērajam kumeļam. 14699-0 Sauc, māmiņ, savas meitas Pa vienai istabâ! Nāca lielas, nāca mazas, Nenāk mana sadereta. 14700-0 Vilšus mani māte vīla Pie tautieša istabâ; Laba brāļa līgaviņa, Viņa man pasacija.
|