Brāļi naidā.
3461-2 Teku, teku uz māmiņu Asinaiņàm rociņàm.- - Aiju, manu mīļu bērnu, Kādu grēku padariji? - Aija, mana īsta māte, Es nokāvu īstu brāli. - Aiju, manu mīļu bērnu, Kur tu gribi pats palikt? - Aija, mana mīļa māte, Es noiešu uz Vāczemi. - Aiju, manu mīļu bērnu, Kad tu nāksi šâi zemê? - Aija, mana mīļa māte, Tad es nākšu šâi zemê, Kad zaļos sētas mieti, Akmins stāvès uz ūdens, Akmins stāvès uz ūdens, Spalva grims dibenâ. 3461-0 Eit', meitiņas ielaižat, Kas aiz duru baldurè. -Tas, māmiņa, tavs dēliņis, Kas aiz duru baldurè; Kājas, rokas asenaiņas, Vaigu gali asaroti. -Ai dēliņis, mīļš dēliņis, Kādu grēku tu dariji? -Ai māmiņa mīļa, balta, Es nokavu sav' brāliti. -Ai, dēliņis, mīļš dēliņis, Kur nu iesi, kur paliksi? -Māte, mana mīļa māte, Es noiešu Vāczemê. -Dēliņš, manis mīļš dēliņis, Kad pārnāksi apraudzìt? -Kad zeltâ mieti plauks, Kad zaļos akmentiņi. 3461-1 Laižat, meitiņas, zēniņu iekšâ, Kas aiz durvim grabinaja. Meitiņas durvtiņas atvērušas, Redz vienu jaunu zēniņu stāvam, Kājas, rokas asinaiņas, Vaigu gali asaroti. - Vai, manu dēliņu, vai, manu dēliņu, Kādu grēku padariji? - Vai, manu memmiņu, vai, manu memmiņu, Es nokavu jauno brāli. - Vai, manu dēliņu, vai, manu dēliņu, Kur nu iesi, kur paliksi? - Vai, manu memmiņu, vai, manu memmiņu, Es noiešu pār ūdeni, Es noiešu pār ūdeni Svešajâ Vāczemê. 3462-0 Ej, déļeņ, teç déļeņ, Da Dìveņa noma duru. -Eş nùgòju, dateçèju Da Dìveņa noma duru. -Ok, tu munu mìlu bàrnu, Kam tu duru nataìşèji? -Ok, tu munu mìlu mòt, Man rùçeņas samasteitas. -Ok, tu munu mìlu bārnu, Kaidu gràku padarèji? -Es nùçertu eìstu bròļi Ar osju zùbiņeņu. -Ok, tu munu mìlu bàrnu, Tev nabyut šâi zemêi, Tev ìgrymt dziļumâ, Kur spaļveņa grimti gryma. 3463-0 Es nocirstu bāleniņu Ar aso zobentiņu, Ciku vien iegādaju, Kas māmiņai maizes dos. 3464-0 Koza kazeņu nùdoùre Kópusteņa darzeņâ; Bròls bòļeņu nùcierta Ar osù zùbeniņu. 3464-1 Koza kazeņu nùdyùŗe Par veitùla žagareņu; Puškins puškinu nùsyta Par skaistu meitiņeiti. 3465-0 Nekaiš nieka nevienam Brāļu starpas līdzinàt. Brāļi paši bārušies, Paši labi sadereja. 3466-1 Strazdiņam pieci bērni Vienâ lazdu krūmiņâ; Mēs bijam divi brāļi, Taisam divi istabiņas. 3466-0 Pieci, seši strazda bērni Gul vienâ(i) ligzdiņâ, Mēs bijam duj' brāliši, Katram sava istabiņa.
|
|