Vecmāte, vaj nesēja ģērbj pādi un pasniedz to krusttēvam, vaj krustmātei.
Katalogs > ... > Pādi dīda. > Vecmāte, vaj nesēja ģērbj pādi un pasniedz to krusttēvam, vaj krustmātei.
1499-1 Ai, veca māmiņa, sēdiesi gultâ, Sēdesi gultâ, ģērb manu pādi, Es iešu plānâi, jemšu pādi līdz. 1499-0 Lūdzama, kūmiņa, ģērb manu pādi; Es iešu plānâ, ņemš' pādi līdz(i). 1500-0 Nu, mīļa māmiņa, neturi dusmas, Neliedzi pāditè sovastu tīte. 1501-0 Es savu pādi raibâ tinu: Augs liela, būs gudra, būs rakstitaja. 1502-0 Es savai pāditei Sudrabiņa jostu jožu: Lai ta auga tieva gara, Smalk' audekla audejiņa. 1503-0 Nu manu pāditi lūkiem tina; Kur manas bantes, kur prievitiņi? 1504-0 Nu manu pāditi lūkieme saista; Ņem, mīļà māmiņa, rīdzaiņu jostu. 1505-0 Jau manu pāditi lūciņu saista! Skrejam Rīgâi, pirkam jostu, Pirkam pus zelta, pus sudrabiņa. 1505-1 Nu manu pāditi lūkiem tīsta; Kad braukšu Rīgâ, tad pirkšu jostu. 1505-4 Ai sānu kūmiņas, brauksim Rīgâ, Pirksim bērnam dzīparu jostu Trīs ass garu, olekti platu, Lai tina bērniņu līdz kāju galam.
|