Skaņa, tālu dzirdama balss un koša, veikla dziedāšana pašam un citiem par prieku.
370-0 Ailu, manu skaļu balsu (balsi), Kà no viena alva lietu! Kad es savu balsu (balsi) laidu, Šķiet tautiņas taurejam. 371-1 Balsit, manu skaņu balsi, Kà no skaidra avotiņa! Dziedu tautu birztiņâ, Atskan brāļa istabâ. 371-3 Ai, ir manu skaļu balsi, Kà no alvas lietin lēja! Dziedaj' brāļu tīrumâi, Atskan brāļu sētiņâi. 371-0 Ak tu manu skaņu balsi (balsu), Kà no skaidra avotiņa! Dziedu brāļa līdumâ, Atskan tautu istabâ. 371-6 Bāliņ, tava maltuvite Skaļu koku uztaisita: Dziedu brāļa maltuvê, Atskan tautu sētiņâ. 371-4 Aiju, manu skaņu balsi, Kà no tīra zelta lietu! Dziedu bērzu birztiņâ, Atskan tautu sētiņâ. 371-2 Vai tu (Aija; Ali) manu skaņu balsu, Kà no viena alva lietu! Dziedu brāļa tīrumâ (līdumâ), Atskan tautu istabâ. 371-5 Ak tu manu skaņu balsi, Izārdigu valodiņu! Dziedu tautu jūrmalâ, Atskan brāļu namiņâ. 372-0 Ai, tu manu skaņu balsu, Kà no tīra alva lietu! Mans balsiņš cauri gāja Caur akmeni skaldidams. 373-0 Aili, manu skaņu balsi, Kà no viena alva lietu! Citu meitu pulciņâ Drostalàti drostalaja.
|