26042-0
Atminiet, sveši ļaudis,
Kādu koku upe nes?
-Oša koku, kļava koku,
Ūdra, bebra cirtumiņu.

7194-2
Šuvu, šuvu, knipeleju,
Augsta kalna galiņâ;
Vaj tie akli ciema puiši,
Ka(d) tie manis neredzeja?

29759-0
Jaunskungs mani pārzoboja,
Man nav laba kumeliņa.
Palaidàm pa celiņu,
Kurš tad nu pirmais bij?

9855-0
Es redzeju staltu puisi
Kalna galâ cierejot.
Metu knipu uz knipiņas
Uz ta šķelta deguniņa.

12317-0
Zila, zaļa cielaviņa,
Sarkans santa cekuliņš;
To vedišu bāliņam
Uz nākamu rudeniti.

18473-3
Griezu ceļu, griezu ceļu,
Dravinieka meita brauc;
Vasku cimdi rociņâ,
Vasku kurpes kājiņâ.

9914-0
Ganôs gāju, kanci ēdu,
Skaista augu, netikusi;
Kurš puisitis mani ņēma,
Lai vij asu pātadziņu.

14337-0
Tupi, tupi, tēva suni,
Gaidi manu precinieku,
Dabus' cimdu, dabus' zeķu,
Dabus' vīna biķeriti.

26448-0
Jau saulite zemu, zemu,-
Kas jūgs manu kumeliņu?
Kad es tikšu pie māmiņas,
Pie vecà bāleliņa?

13250-6
Divi dienas mežâ gāju,
Neka laba nedabuju;
Trešo dienu aiziedams,
Dabuj' laba kumeliņa;
Dabuj' laba kumeliņa,
Tad iestāju garu ceļu,
Tad iestāju garu ceļu
Un pieplūču šautru klēpi.
Tad uzjāju lielu kalnu,
Ieraudziju tautu ciemu,
Ieraudziju tautu ciemu,
Sviežu šautres sētmalî.
Pa tam šautru sviedumam
Satrūkàsi ciema suņi;
Pa tam suņu trūkumam
Iztek ciema dzeltanites.
Divas mani pašu vede,
Trešà manu kumeliņu.
Ieved manu kumeliņu
Niedru kaulu stallitê;
Dod tam siena, dod tam auzu,
Dod tam tīra ūdentiņa.
Ieved pašu istabâ,
Paceļ manim meldas krēslu,
Apklāj baltu liepas galdu,
Uzliek Dieva mielastiņu.
Kad paēdu,kad padzēru,
Tad pateicu Dieviņam.
Taisiet manim siena cisas
Tumšajâi kaktiņâ,
Lai es varu noskatìt,
Ko tàs ciema meitas dara.
Viena vērpe, otra ada,
Trešà raksta zīdautiņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Žēlabâs nomirušu?
Skaistâ rožu dārziņâ
Zem rozišu saknitèm.
Ik svētdienas meitas nāce
Vainadziņus darinàt.
Novijušas vainadziņus,
Aiziet Māras baznicâ.
Māra prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rìgâ pirku, naudu devu,
Vāczemêi kaldinaju.
-Ko jūs, meitas, melojati,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Žēlabâs nomiruša.