13646-8
Māmiņai viena meita,
Tai deviņi bāleliņi.
Ik rītiņus tīrus rudzus
Pa pūram ritinaja.
Ej, māmiņa aplūkot,
Ko dar' mūsu malejiņa,
Nerūc vairs dzirnaviņas,
Nedzied vairs malejiņa.
Ienāk māte istabâ,
Raud galviņu saņēmusi.
Bāleliņi, ko darat,
Seglojat kumeliņus,
Velciet lūšu kažociņus,
Lieciet caunu cepurites,
Jau māsiņa simtu jūdžu,
Jājiet viņai pakaļâ!
-Nojājam simtu jūdžu,
Spēlè simtu spēlmanišu.
Labrītiņi, spēlmaniši,
Ko jūs laba spēlejiet?
-Spēlejam tai māsiņai,
Ko šodien garam veda,
Kam deviņi bāleliņi
Pakaļâ palikuši.
-Ai, jūs mīļi spēlmaniši,
Vaj mēs viņus panāksim?
-Ai, jūs mīļi jātnieciņi,
Būt' žiglaki steigušies.
-Ai, jūs mīļi spēlmaniši,
Vēl žiglaki nevareja,
Jau tie mūsu kumeliņi
Miglu meta pakaļâ,
Miglu meta pakaļâ,
Kājàm šķīla uguntiņu.
Nojājam otru simtu,
Spēlè simtu spēlmanišu.
Ai, jūs mīļi spēlmaniši,
Parādat mums celiņu.
-Jājat līdz tiem ozoliem,
Atrassiet platus vārtus.
-Iznāk divi bāleliņi,
Kà ozoli lapodami,
Saņem mūsu kumeliņus,
Ieved niedru stallitî.
Iztek divi zeltenites,
Kà rozites ziededamas,
Ieved mūsus istabâ,
Paceļ mums meldu krēslus.
Sēdèt mēs nesēdesim,
Mūs' māsiņu skatisim.
Redz, kur sēd mūs' māsiņa
Baltu mici galviņâ.
-Kas tie tādi sveši ļaudis
Varej' mani māsu saukt?
-Māsiņ zelta drošalite,
Mēs par tevi zvēresim.
-Bāliņ putu gabaliņ,
Jūs par mani nezvērat;
Zvērejat tiem ļaudim,
Kam nav mīļa dzīvošana.
Ko es laba aizstellešu
Savai mīļai māmiņai?
Aizstellešu mīļus vārdus,
Simtu labu vakariņu.