13250-53
Trīs priedites siliņâ,
Visas vienu garumiņu.
Vienu cirte, otra lūze,
Treša līdzi locijàs.
Māmiņai trīs meitiņas,
Visas vienu dailumiņu.
Viena ada, otra raksta,
Treša zīdus šķetereja.
Do', māmiņa, to meitiņu,
Kura zīdus šķetereja;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasat
Bēdu puisi nomirušu?
Magoniņa dārziņâ
Zem roziša lapiņàm.
Tur izauga liela roze
Deviņiem žuburiem,
Tur iet visas jaunas meitas
Ik svētdienas puškoties.
Rāva viena, rāva otra,
Nenorāva galvenices.
Danāk divi Dieva dēli,
Tie norāve galvenici.
Tie sacija: skaista puķe!
Ta nebij skaista puķe,
Ta nebij skaista puķe,
Ta bij puiša dvēselite.

13250-0
Divas dienas mežâ gāju,
Neka laba nedabuju.
Kad izgāju trešo dienu,
Dabuj' vasku ritentiņu.
Par to vasku ritentiņu
Pirku labu kumeliņu.
Nopirc's labu kumeliņu,
Jāju meitas lūkoties.
Jāju dienu, jāju nakti,
Ceļam gala nedabuju.
Tad uzjāju augstu kalnu,
Ieraudziju lielu ciemu.
Sviežu šautru sētmalê,
Satrūkàs ciema suņi.
Iztek trīs zeltenites,
Viena veca māmuliņa,
Ved man' pašu istabâ,
Kumeliņu stallitê.
Dod man ēsti, dod man dzerti,
Liek naksniņu pārgulèt.
Pataisija siena cisas
Timšajâ kaktiņâ.
Noskatiju guledams,
Ko darija zeltenites:
Viena vērpa, otra auda,
Trešà zīdu šķetereja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kas zīdiņu šķetereja!
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani apraksiet,
Žēlabâs nomirušu?
Jaunu meitu dārziņâi
Zem rozišu lapiņàm.
Ik svētdienas jaunas meitas
Atteceja kroņu pīt;
Ik svētdienas baznicâ
Lai zied manis augumiņš,
Lai zied manis augumiņš
Jaunu meitu galviņâ.

13250-13
Trīs dieniņas mežâ braucu,
Neka laba nedabuju;
Vēl aizbraucu cetorto,
Dabuj' vasku riteniti.
No ta vasku riteniša
Iesakūlu naudiņâ,
Nosapirku lielu zirgu,
Uzjāj' augstâ kalniņâ.
Salasiju šautru klēpi,
Metu ciema sētmalî.
Sajutuši ciema suņi,
Sāka visi čavinàt.
Iztek divi zeltenites
Dzeltenàm galviņam,
Viena mani pašu veda,
Otra manu kumeliņu;
Zirgu veda stallitî,
Pašu veda istabâ.
Paceļ lielu liepas galdu,
Uzliek baltus maizes klaipus,
Liek man ēst, liek man dzert,
Liek naksniņu pārgulèt.
Guledams nosavēru,
Ko dar' ciema zeltenites.
Viena šūn, otra ada,
Trešà zīdu šķetereja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura zīdu šķeterè,
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Bēdu puisi nomirušu?
Smukâ rožu dārziņâ
Apakš zaļu veleniņu.
Tur tecès jaunas meitas
Ik rītiņa pušķoties.
Rāva viena,rāva otra,
Cekuliņa nenorāva.
Jāja divi Dieva dēli,
Tie norāva virsauniti,
Tie norāva virsauniti,
Iejāj' Māras baznicâ.
Vaicà kungi, vaicà ļaudis,
Kāda koka tie ziediņi.
Tie nebija koka ziedi,
Ta bij puiša dvēselite.

13250-39
Nòču, nòču pa jiùróm,
Dasanòču zaļu muìžu.
Tymâ zaļâ muìžeņâ
Treis meitiņis màmeņai.
Vína mete,ùtra aude,
Treša roksta zeìžauteņis.
Dúd, màmeņ, tù meitiņi,
Kura roksta zeìžauteņis.
Ka nadúsi tòs meitiņis,
Meitu bàdôs es nùmèršu.
Nùmyrušu meitu bàdôs,
Kur jiùs mani globósit?
Iz kaļneņa ròžu dòrzâ,
Zam ròžeņu sakneitém,
Kur ít meitas kas svátdínes
Uz tù dòrzu puškótús.
Raunit, meitas, kò raunit,
Ròžai golvas naraunit:
Na tej beja ròžys golva,
Tej bej puìša dvèseļeite,
Tej bej puìsa dvèseļeite,
Meitu bàdôs nùmyruse.

13250-18
Jāju, jāju pa celiņu,
Ceļam gala nepanācu.
Iejāj' ciema sētstarpî,
Sāka ciema suņi riet.
Trīs meitiņas preti nāca,
Tàs sunišus atsargaja.
Viena mani pašu veda,
Otra manu kumeliņu,
Trešà slēdza staļļa durvis
Ar sudraba atslēdziņu.
Tur ieveda kumeliņu
Treju staļļu dibenâ.
Ieved pašu istabâ,
Tur pacēla meldu krēslu,
Tur pacēla meldu krēslu,
Tur apklāja kļava galdu.
Tur es ēdu, tur es dzēru,
Tur pienāca vakarits.
Tais', māmiņa, guļas vietu
Vistumšâ kaktiņâ,
Lai es varu noskatìt,
Ko tàs tavas meitas dara.
Viena šuva, otra ada,
Trešà raksta zīdautiņu.
Dod, māmiņa, man to meitu,
Kura raksta zīdautiņu!
Ja nedosi tàs meitiņas,
Nomirišu žēlabâs.
Kur jūs mani racisate,
Žēlabâs nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm,
Kad nāks meitas rožu plūkt,
Tad tàs mani apraudàs.

13250-33
Māmiņai trīs meitiņas,
Visas trīs amatnieces:
Viena mete, otra aude,
Trešà zīdu šķeterei.
Man, māmiņa, to meitiņu,
Kura zīdu šķeterè;
Kad nebūs tàs meitiņas,
Tad nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Bēdiņâs nomirušu?
-Raksim rožu dārziņâ
Zem rozišu lapiņàm.
Tur uzauga kupla liepa
Manu kāju galiņâ.
Kad atnāce svēta diena,
Tur vij meitas vainadziņ'.
Savijušas vainadziņu,
Nones Māŗes baznicâ,
Nones Māŗes baznicâ,
Ieliek Māŗes klēpitê.
Saka Māŗe raudadama:
Tie nevaid rožu ziedi,
Ta ir puiša dvēselite,
Meitu bēdâs nomirusi.
Satin zīdu nēzdaugâ,
Ieliek zelta šūplādê.

13250-3
Divi dienas mežâ jāju,
Neka laba nedabuj'.
Maldu krēslâ griežu šautru,?
Iztrūkst ciema suniši.
Iztecej' trīs skaistas meitas,
Ieved mani istabâ.
Liek man ēst, liek man dzert,
Liek man drusku padusèt.
Dusedams es nosaraugu,
Ko dar' ciema meitiņas.
Viena šue, otra ade,
Treša zīdu šķeterej',
Cetortà jaunakà,
Ta cūciņas ēdinaj'.
Dod man, māmiņ, to meitiņu,
Kas cūciņas ēdina.
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani racisiet?
Apakš rožu saknitèm,
Lai nes manu dvēselìt'
Ik svētdien uz baznicu.

13250-5
Divi dienas mežà gāju,
Neka laba nedabuju;
Trešajâi dieniņâ
Dabuj' sirmu kumeliņu.
Jūdzu sirmi kamanâs,
Braucu meitas lūkoties.
Garam braucu lielu ciemu,
Iztek ciema zeltenites.
Viena ņēma kumeliņu,
Ved ozola kūtiņâ;
Otra mani pašu ved
Smukâ liepas istabâ.
Noliek baltu liepas galdu,
Paceļ manim liepas krēslu,
Uzliek maizi, uzliek alu,
Liek man Dievus pieminèt.
Es neēdu, es nedzēru,
Apkārt vieni raudzijos.
Es ieraugu trīs meitiņas,
Visas vienas māmuliņas.
Viena ada, otra auda,
Trešà zīdu šķetereja.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura zīdu šķetereja.
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu bēdiņâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Bēdiņâs nomirušu?
Skaistâ rožu dārziņâ
Zem rozišu lapiņàm,
Zem rozišu lapiņàm
Dzeltenâs smiltiņâs.
Tur izauga daiļa liepa
Deviņiem žuburiem,
Deviņiem žuburiem,
Dzelteniem ziediņiem.
Ik svētdienas liepa zied,
Ik svētdienas meitas nāk,
Ik svētdienas meitas nāk
Vainadziņus darinàt.
Novijušas vainadziņus,
Iet svētdienas baznicâ.
Ik svētdienas puiši prasa:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rìgâ pirku, naudu devu,
Jelgavâi kaldinaju.
-Ko jūs, meitas, melojiet,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Bēdiņâs nomiruša.

13250-26
Kur, māmiņa, tavas meitas,
Krēsli vien istabâ?
Manas meitas kambarî,
Cita ada,cita raksta,
Cita ada, cita raksta,
Cita nītes darinaja.
Man, māmiņa, to meitiņu,
Kuŗa nītes darinaja;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu sirdēstôs.
Kur jūs mani glabasit,
Sirdēstôs nomirušu?
-Glabasim rožu dārzâ
Apakš kupla rožu krūma.

13250-2
Divi dienas mežâ gāju,
Neka laba nedabuju;
Kad aizgāju trešu dienu,
Dabuj' labu kumeliņu.
Dabujs labu kumeliņu,
Es uzjāju augstu kalnu;
Kad uzjāju augstu kalnu,
Ieraudziju lielu ciemu.
Ieraudzijis lielu ciemu,
Iesalaižu lejiņâ;
Iesalaidis lejiņâ,
Piesalaužu šautru klēpi;
Piesalauzis šautru klēpi,
Laižu ciema sētmalî.
Satrūkàs ciema suņi,
Iztek piecas dzeltanites,
Iztek piecas dzeltanites
Dzeltanàm galviņàm.
Divi mani pašu vede,
Trīs ved' manu kumeliņu;
Ieved mani istabâ,
Kumeliņu stallitî.
Paceļ man meldru krēslu,
Pavelk man liepas galdu,
Uzklāj baltu galdautiņu,
Uzliek Dieva mielastiņu,
Liek man ēst, liek man dzert,
Liek man drusku paduset.
Guledams,dusedams
Nosaraugu meitiņâs.
Viena ada, otra šuva,
Trešà raksta zīdautiņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu.
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasat,
Žēlabâs nomirušu?
Jaunu meitu dārziņâ
Zem rozišu lapiņàm.
Tur uzauga kupla liepa
Deviņiem žuburiem.
Tur jāj kungi, tur stārasti,
Ne zariņa nenolauze;
Dajāj divi Dieva dēli,
Nolauž pašu virsùniti.
Nolauzuši virsùniti,
Aizpušķoja cepurites;
Aizpušķojši cepurites,
Aizjāj Māres baznicâ.
Mīļa Māre ieraudzijse
Itin gauži noraudaja:
Ta nebija kupla liepa,
Ta bij dārga dvēselite.