|  Par brūtgana un brūtes jaunumu un vecumu. 22034-1Māmiņ' mani iedevusi
 Vecajam tautiešam;
 Čīkst tam kauli staigajot,
 Klab tam zobi runajot.
22034-0Ai, ai, bāleliņ,
 Tavu vecu līgaviņ!
 Cīkstej' kauli staigajot,
 Klabej' zobi runajot.
22035-0Vai, brāliši, vai, brāliši,
 Kur jūs mani iedevat?
 Ne es laba vīra sieva,
 Ne meitiņa vaiņagâ.
22036-0Vai, Dieviņ, ko darišu,
 Jauns apņēmu līgaviņu!
 Gan māceju klāt gulèt,
 Maizi dot nevareju.
22037-0Vai, Dieviņi, ko darišu,
 Jauns apņēmu līgaviņu!
 Nu aug meitas kà puķites,
 Nu varetu lūkoties.
22037-2Mūžiņâi žēlojos,
 Jauns apjēmis līgaviņu:
 Nu aug meitas kà liepiņas,
 Nu būt' laba lūkošana.
22037-1Mans dēlinis žēlojàs,
 Jauns apsjēmis līgavinu;
 Nu aug meitas jo raženas,
 Vēl varetu lūkoties.
22038-0Aì Dìveņ, cik maņ griùts
 Tik jaunai tauteņôs!
 Svīdru krekļeņu nùvylku,
 Osorótu vyllnòņeiti.
22039-2Laimit, mūža licejiņa,
 Labak visu nelikusi!
 Kam bij manu tēvu būt,
 Tas tīk manis arajiņš.
22039-0Ei, Laimiņ licejiņ,
 Kam tu man tà noliki:
 Kam bij man tēvam būt,
 Tas bij mans arajiņš.
 |