34039-4
Man bij viena balta pupa,
Es nezinu, kur stādìt,-
Stādu rožu dārziņâ,
Stādu smilkšu kalniņâ?
Ta uzauga liela gaŗa
Līdz pašàm debesìm.
Es uzkāpu debesîs
Pa tim pupas zariņiem.
Es redzeju Dieva dēlu
Kumeliņu sedlojam.
Saule veda vedekliņu
No Vāczemes šâi zemê.
Dieva dēlis līdza jāja,
Mežiem galus puškodams:
Liepai lika zelta zarus,
Ozolam sudrabiņa,
Mazajam bērziņam
Zaļa vaŗa vainadziņu,
Sīkajam kārklišam
Uzmauc zelta gredzentiņu.

4976-3
Balta, balta viešņa nāca,
Bez saulites vakarâ.
Ta nebija balta viešņa,
Ta bārenes mīļa Laima.
- Labvakari, bārenite,
Tevi teica saderetu.
- Nava tiesa, mīļa Laima,
Nava man, ka vajaga:
Ne man cimdu, ne man zeķu,
Ne man baltu villainišu.
- Ej, meitiņa, neliedzies,
Es tev došu, ka vajaga:
Došu cimdus, došu zeķes,
Došu baltas villainites.
- Ne man govu, ne man vēršu,
Ne man bēru kumeliņu.
- Došu govis, došu vēršus,
Došu bērus kumeliņus.-
Eit', ļautiņi, skatities,
Kur ved tautas bāreniti:
Pulkiem dzina govis vēršus,
Pulkiem bērus kumeliņus.
Vēl pūriņš pakaļ nāca
Ar deviņi bāleliņi.-
Šķiraties, krūmi, meži,
Es dališu dāvaniņas.
Priedei sedzu baltu sagšu,
Ozolam sudrabiņa,
Baltajam bērziņam,
Tam uzsedzu paladziņu,
Mazajiem kārkliņiem
Pa pārim paķelišu.