21225-3
Kam, brāliņ, jāti jāji,
Kam svīdeji kumeliņ'?
Es būt' tādu cūku ganu
Uz krijiņas atvedusi.

7186-0
Raksti, raksti, skrīveriti,
No grāmatas grāmatâ;
Tà rakstija mūs' māsiņa
No parauga paraugâ.

5328-0
Izaugu liela,
Sabriedu resna,
Ļaudìm brīnumi,
Man pašai prieks.

15221-2
Tautiets savu cepuriti
Zaļu zeltu aplocija.
Loki zīdu, vaj sudrabu,
Tu jau mani nedabusi.

10415-1
Nedodiet, negrūdiet
Vāju ļaužu rociņâ;
Diezgan laika pie Dieviņa,
Diezgan ļaužu maliņâ.

6871-1
Koša tēva meita biju,
Koši sevi turejos;
Netureju melnu galdu,
Ne gružainu istabiņu.

18355-0
Istabâ vien pazinu,
Māte meitas izdevuse:
Piln' istaba piekaisita
Zilu, zaļu dzīpariņu.

13250-6
Divi dienas mežâ gāju,
Neka laba nedabuju;
Trešo dienu aiziedams,
Dabuj' laba kumeliņa;
Dabuj' laba kumeliņa,
Tad iestāju garu ceļu,
Tad iestāju garu ceļu
Un pieplūču šautru klēpi.
Tad uzjāju lielu kalnu,
Ieraudziju tautu ciemu,
Ieraudziju tautu ciemu,
Sviežu šautres sētmalî.
Pa tam šautru sviedumam
Satrūkàsi ciema suņi;
Pa tam suņu trūkumam
Iztek ciema dzeltanites.
Divas mani pašu vede,
Trešà manu kumeliņu.
Ieved manu kumeliņu
Niedru kaulu stallitê;
Dod tam siena, dod tam auzu,
Dod tam tīra ūdentiņa.
Ieved pašu istabâ,
Paceļ manim meldas krēslu,
Apklāj baltu liepas galdu,
Uzliek Dieva mielastiņu.
Kad paēdu,kad padzēru,
Tad pateicu Dieviņam.
Taisiet manim siena cisas
Tumšajâi kaktiņâ,
Lai es varu noskatìt,
Ko tàs ciema meitas dara.
Viena vērpe, otra ada,
Trešà raksta zīdautiņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Es nomiršu žēlabâs.
Kur jūs mani glabasiet,
Žēlabâs nomirušu?
Skaistâ rožu dārziņâ
Zem rozišu saknitèm.
Ik svētdienas meitas nāce
Vainadziņus darinàt.
Novijušas vainadziņus,
Aiziet Māras baznicâ.
Māra prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rìgâ pirku, naudu devu,
Vāczemêi kaldinaju.
-Ko jūs, meitas, melojati,
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Žēlabâs nomiruša.

13355-0
Biju jauna, biju gudra,
Mācej' tautas kaitinàt:
Tautas jāja pa celiņu,
Es kalnâje gavileju.
Līdz tautiņas kalniņâ,
Es no kalna lejiņâ;
Līdz tautiņas lejiņâ,
Es brāliša birziņâ;
Līdz tautiņas birziņâ,
Es brāliša sētiņâ;
Līdz tautiņas sētiņâ,
Es pie māršàm istabâ.
Ai, lūdzamas brāļu sievas,
Līdzat manim vairoties!
Viena mārša galvu tina,
Otra sedza vilnaniti,
Ta trešaja projam raida:
Ej projam, ciema sieva,
Es jau tevi sen pazinu
Runataju cilveciņu.
Sak' tautiņas, sēdedamas:
Ta nebija ciema sieva,
Ta nebija ciema sieva,
Ta, brāliši, jūs' māsiņa,
Ta, brāliši, jūs' māsiņa,
Rokâ nesa vaiņadziņu.

22002-0
Raudi, raudi, tautu meita,
Tavas pašas vaine bij:
Pie baznicas roku devi,
Krogâ siera gabaliņu.