13250-34
Māte mani bārin bāra,
Kam neņēmu līgaviņu.
Es iegāju klētiņâ,
Gauži, gauži noraudaju.
Apāos baltas kājas,
Apvilkos baltu kreklu,
Apvilk' trejus brūnus svārkus,
Uzlik' cauna cepuriti,
Uzlik' cauna cepuriti,
Apsegloju kumeliņu.
Kumeļam uzlēkdams:
Nu ar Dievu, tēvs,māmiņa!
Es aizjāju garu ceļu,
Ceļam gala nezinaju.
Uzjāj'vienu augstu kalnu,
Redzu vienu lielu ciemu.
Sviežu skaidu sētmalâ,
Lai tie ciema suņi rej.
Sāk tie ciema suņi riet,
Iznāk trīs zeltenites.
Viena mani pašu ved,
Otra manu kumeliņu,
Trešà slēdz zelta vārtus
Ar sidraba atslēgàm.
Ieved manu kumeliņu
Tīra zelta stallitê,
Ieved pašu istabâ,
Paceļ manim niedru krēslu,
Uzklāj baltu liepas galdu,
Uzliek cāļa cepetiti.
Tur es ēdu, tur es dzēru,
Tur pienāca vakarits.
Tais', māmiņa, siena vietu
Tumšajâ kaktiņâ,
Lai es labi noskatos,
Ko tàs tavas meitas dara.
Viena ada, otra raksta,
Treša zīdu šķetinaj.
Dod,māmiņa, to meitiņu,
Kas to zīdu šķetinaj;
Ja nedosi tàs meitiņas,
Meitu bēdâs nomirišu.
Kur jūs mani racisiet,
Meitu bēdâs nomirušu?
Rociet rožu dārziņâ
Apakš rožu saknitèm.
Tur uzauga liela roze
Līdz pašàmi debesim;
Es uzkāpu debesìs
Pa tiem rozes zariņiem.